Par 13. gadsimta zemgaļu cīņām pret kristietības vardarbīgajiem izplatītājiem jau tika rakstīts. Šoreiz – situācija mūsu novadā 14. un 15. gadsimtā.
Par 13. gadsimta zemgaļu cīņām pret kristietības vardarbīgajiem izplatītājiem jau tika rakstīts. Šoreiz – situācija mūsu novadā 14. un 15. gadsimtā.
Vēstures dokumentālie dati par Zemgali minētajā laikā ir ļoti trūcīgi, un par citiem Latvijas novadiem pagātnes avotu liecību ir krietni vairāk. To varētu skaidrot ar situāciju, ka pēc ilgajām 13. gadsimta cīņām šī teritorija kļuva tikpat kā neapdzīvota, turklāt šis bija nemierīgs Livonijas pierobežas apgabals, kuru bieži vien apdraudēja Lietuvas sirotāji.
Mežotnes pils – stratēģisks objekts
Zināms, ka 1321. gadā Livonijas ordenis atjaunoja Mežotnes pili, lai nodrošinātu savas zemes robežas pret lietuviešiem. Domājams, ka atjaunotā pils ir bijusi koka konstrukcija. Šī nocietinājuma mūžs nav bijis ilgs, jo 1346. gadā aprīļa vidū lietuvieši uzbrukuši Mežotnei un pili pilnīgi nopostījuši. Pēcāk tur nocietinājumi vairs nav atjaunoti. Saprotams, ka šādā nedrošā pierobežas joslā apmesties uz dzīvi nevēlējās ne vietējie zemnieki, ne arī svešzemju iekarotāji.
Izveido Bauskas fogteju
Tikai gadsimtu vēlāk parādās dokumentālas liecības par pils celtniecību Bauskā. Arī Bauskas pils tika būvēta kā robežnocietinājums pret Lietuvu. Bauskas pils bija centrs lielākai administratīvai vienībai – Bauskas fogtejai jeb Bauskas pilsnovadam. Bauskas pilī uzturējās Livonijas ordeņa amatpersona – fogts –, četri ordeņa brāļi bruņinieki, divi ordeņa brāļi priesteri un mazāk svarīgas personas. No 1469. gada minēts arī Bauskas draudzes novads, kurš, tāpat kā fogteja, aizņēma aptuveni mūsdienu Bauskas rajona teritoriju.
Neapmierina klaušas un nodevas
Livonijas ordeņa mestrs Freitāgs fon Loringhofens 1492. gadā (tajā pašā gadā, kad Kristofers Kolumbs sasniedza Ameriku) izdevis kādu dokumentu, kurā Bauskas fogtejā ir minēta ne tikai Mežotne, bet arī Iecava. Tās ir pirmās ziņas par Iecavu. Minētais dokuments attiecas uz mūsu novada zemnieku klaušām un nodevām, tas tapis pēc zemnieku lūguma: «Mūsu priekšā nāca.. zemnieku vecākie un pieprasīja no mums rakstītu tiesu.., kas viņiem.. jādod Baus- kas fogtam gadskārtējās nodevās un klaušās.» Tas tikai norāda, ka līdz 1492. gadam vietējie zemnieki cietuši no Livonijas ordeņa pārvaldnieku patvaļīgas klaušu un nodevu uzlikšanas, tālab lūguši mestram rakstveidā noteiktu šo klausību lielumu.
Apjomīgais dokuments paredz, ka Bauskas, Mežotnes un Iecavas zemniekiem ziemā nodevās katrai sētai ir jādod labība divu marku vērtībā, medus, bet tie, kuriem minēto produktu nav, drīkst atpirkties ar maksājumu skaidrā naudā. Turklāt vēl jādod «kungu tiesa» pēc vīru skaita: viens pūrs rudzu, viens pūrs miežu, viens pūrs auzu un viena ass malkas. Savukārt pavasara nodevās katrai zemnieku sētai nācās šķirties no nobarotas cūkas 12 šiliņu (1/3 markas) vērtībā. Ja cūka ir mazāk vērta, tad jāpiemaksā naudā. Vēl gada nodevās tika ieskaitītas divas vistas un trīs šiliņi naudā no katras saimes, kā arī mācītāja «sieciņi». Zemniekiem bija jādod kungiem ozola baļķis, arī citu koku būvmateriāli, un tie pašiem jānogādā līdz Lielupei. Tiem zemniekiem, kuri nodarbojās ar zveju, nācās šķirties arī no loma daļas.
Par atļauju maksā ar liellopu
Tolaik ziemā klaušās bija jādodas pēc zemnieku sētu skaita, bet vasarās – pēc vīru skaita. Par vīru uzskatīja tikai no 20 gadu vecuma. Klaušu darbi paredzēja aršanu, sēšanu un labības novākšanu, kā arī siena pļaušanu un kulšanas darbus. Tas norāda, ka Livonijas ordenim tolaik mūsu novadā jau bijušas savas muižas, kuras tika balstītas uz klaušu darbu.
Zemnieki drīkstēja savas sētas dalīt tikai ar kunga ziņu, turklāt par atļauju bija jāmaksā ar «labāko liellopu».
Varētu domāt, ka tolaik vietējie zemnieki bija pilnīgi beztiesiski, bet tā nebūt nebija, jo šajā dokumentā zemniekiem ir aizliegts (piedraudot ar galvas zaudēšanu) pārdot lietuviešiem zirgus, bruņas, šaujamos un citu veidu ieročus. Ja ir aizliegums pārdot ieročus, tas nozīmē, ka tolaik zemniekiem ir bijušas tiesības nēsāt šaujamrīkus. Savukārt, ja jau zemnieki pavisam likumīgi bija apbruņoti, tad tas nozīmē, ka viņi nebija beztiesiski radījumi, ar kuriem var apieties, kā vien kungiem labpatīkas. Protams, vēlākos gadsimtos zemnieki zaudēja tiesības nēsāt ieročus un viņu atkarība no kungiem palielinājās.
