Plaši dekoratīvie jeb, kā tolaik saukti, «izpriecu, augļu un virtuves dārzi» pie muižām 18. gadsimta beigās veidoti daudzviet Latvijā.
Plaši dekoratīvie jeb, kā tolaik saukti, «izpriecu, augļu un virtuves dārzi» pie muižām 18. gadsimta beigās veidoti daudzviet Latvijā.
Iecavas parks liek domāt par dabas mūžīgumu, jo muižas ēka nodegusi 1915. gadā, tās vietā līdzenums, bet vecie koki joprojām šalc.
Iecienītas pastaigu vietas
Iecavas parks ir 17 hektāru liels, no tiem ap 12 hektāru pļaujamas platības. Pēc Otrā pasaules kara līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem parks netika kopts, izveidojās biezs pamežs, kurā tika iestaigātas takas. Zināms, kur atradusies oranžērija, stāsta Daina Rudzīte, Iecavas pagasta daiļdārzniece. Viņa šo parku pazīst no 1973. gada, kad absolvējusi Lauksaimniecības universitāti.
«Iecavas muižas parks ir vairāk nekā 200 gadu vecs, te ir daudz lapu koku sugu – dižskābarži, zirgkastaņas, platlapu liepa, Holandes liepa. Bija arī Amerikas liepas, bet tās no vecuma ir izputējušas. Ir mums te liela kļavu bagātība – parastā, kalnu formas, lauku kļava, tatāru kļava. Tāpēc rudenī, kad lapas krāsojas, parkā ir ļoti skaisti,» saka Daina Rudzīte. Te ir iecienītas pastaigu vietas, jo savu taku var izvēlēties katrs – gājējs vai velosipēdists.
Ejot garām kādam varenam pie zemes nogāztam stumbram, Daina skaidro – tā bijusi ciedru priede, vāverītes riekstiņus grauzušas, bet 60. gados kāds puisis, pēc riekstiem kāpdams, kritis un nosities. Dažus pēdējos gadus slimo gobas un nobeidzas. «Kad bērniem ir projektu nedēļa, ar internātpamatskolas vienu klasi nolūkojam kādu koku sugu un tā pamatīgi izpētām visu, ko par to parkā var uzzināt,» stāsta Daina Rudzīte.
Pakalni un lejas
Kopš 1957. gada Iecavas parks ir valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts. Daina Rudzīte uzskata, ka skaistākās vietas esot ap Brīvības pieminekli. Tas celts 1936. gadā. No pieminekļa uz leju pa kāpnītēm līdz tiltiņam pār Iecaviņu šovasar represēto piemiņai bija izveidots ziedu ceļš. Turpat līdzās Divkalniņš – ziemā tā ir slēpotāju un kamaniņbraucēju mīļākā vieta.
«Zināt, kā veido ainavu parku? Dārznieks nostājas un met cepuri pār plecu – kur tā nokrīt, tur stāda koku. Taču Iecavas parkā var augt tikai ļoti spēcīgi koki. Te agrāk bijušas dolomīta raktuves, tāpēc tie pakalni un lejas. Otrpus upei, kur estrāde, pārapbedīšanai raka vācu karavīru mirstīgās atliekas. To darīja puiši no Saldus, kuri šausminājās, kā te vispār kaut kas var augt – dažviet jau lāpstas dziļumā ir dolomīta slānis. Jaunus kokus ieaudzēt grūti, vecie tos nomāc, noēno, noņem spēku. Bet vietējai jaunatnei dūšas par daudz – pie Brīvības pieminekļa iestādītie kadiķi aplauzti, tiltiņš arī laiku pa laikam cieš no postītājiem,» vērtē dārzniece.
Putekļi krāso zāli
Cauri parkam gar Iecaviņu ved Upes iela, vienīgā Iecavā, kas nav asfaltēta, un parks vietām ir putekļu pelēks. Zem kokiem aug kumeļpēda, tā esot laba zālīte, noderot alkoholisma ārstēšanai. Zem kokiem zeļ arī pļavas zeltene, iecienīts apstādījumu augs, un audzētavas speciāli piedāvā tā raiblapu formu, vērojusi Daina.
Vēl saglabājušās kādreizējās sarga mājiņas uz parka robežām. Viena ir privatizēta, īpašniecei esot iecere izveidot restorāniņu, otrā dzīvo kāda ģimene. Trešajā namiņā pagasts cer iekārtot muzeju.
Pavasarī pilna līdz malām, bet tagad kā sīka tērcīte tek Ģedules upīte, kas parka teritorijā sastopas ar Iecaviņu. Arī tās līmenis pamatīgi krities, un upe gaida palīgus, kas to iztīrītu.
Ikdienā parka kopšanā regulāri strādā nodarbinātības dienesta sūtīti ļaudis, arī skolas bērni te var nopelnīt brīvpusdienas. Pļaušanai vien pagasts no budžeta gadā atvēl 800 latu.
