Latvijā zināmo vecāko dzīvības apdrošināšanas polisi glabā iecavniece Maija Krikščūne, par to viņa saņēmusi balvu.
Latvijā zināmo vecāko dzīvības apdrošināšanas polisi glabā iecavniece Maija Krikščūne, par to viņa saņēmusi balvu.
Viņas vecvecāki tieši pirms 70 gadiem – 1930. gada oktobra sākumā – Rīgā apdrošinājuši dzīvību. Apdrošināšanas «polīses» izsniegusi «Pirmā Rīgas apdrošināšanas sabiedrība». Dokumentos norādīts, ka šī sabiedrība dibināta 1765. gadā. Polise, ko var uzskatīt par muzejisku vērtību, atklāta pagājušajā vasarā apdrošināšanas akciju sabiedrības (AAS) «Latva» rīkotajā konkursā par vecāko dzīvības apdrošināšanas polisi. Entuziastei apdrošināšanas aģentei iecavniecei Agrai Sviklei izdevies uzzināt, ka iecavnieces M. Krikščūnes māte Velta Ābolniece, kas dzīvo Rundāles pagastā, saglabājusi savu vecāku apdrošināšanas līgumus. Atklājās, ka tie bija noformēti 1930. gadā.
Piektdien, 29. septembrī, AAS «Latva» 60 gadu pastāvēšanas svinībās polišu uzrādītājai un konkursa uzvarētājai M. Krikščūnei tika pasniegta balva – dzīves apdrošināšanas polise pieciem gadiem 400 latu vērtībā.
«Maijas Krikščūnes uzrādītās polises bija vecākās no visām, kas konkursa laikā Latvijā tika apzinātas. Galvenokārt cilvēki bija uzrādījuši padomju laikā slēgtus dzīvības apdrošināšanas līgumus,» stāsta apdrošināšanas akciju sabiedrības «Balta» Bauskas nodaļas vadītāja Ligita Asare. «Dzīvības jeb dzīves apdrošināšana ietver iespēju ne tikai apdrošināt dzīvību, bet arī uzkrāt kapitālu ilgākā laika periodā. Lai gan dzīves apdrošināšanas līgums tiek slēgts uz vairākiem gadiem, pieaug to personu loks, kuras mūsu rajonā izvēlas dzīves apdrošināšanu,» atzīst L. Asare.
«Mans vectēvs uzskatīja, – ikviens dokuments rūpīgi jāglabā, jo nevar zināt, kad tas vēl var noderēt. Jāsaka godīgi – vectēva rūgtā pieredze mani tomēr joprojām attur no ilgtermiņa apdrošināšanas līgumu slēgšanas. Vectēvs un vecāmāte bija apdrošinājušies par piecsimt dolāriem katrs. Viens dolārs tolaik, trīsdesmito gadu vidū, bija līdzvērtīgs aptuveni pieciem latiem. Kā zināms, četrdesmitajā gadā mainījās valsts iekārta, viss juka un bruka, apdrošināšanas līgumi tapa nederīgi. Mūsu ģimene tagad slēdz dažādus apdrošināšanas līgumus, taču ne uz ilgāku termiņu kā viens gads,» saka M. Krikščūne.
