Izlasīju baušķenieka Guntara Krūzmētras kārtējo rakstu «Bauskas melnā diena» par 1944. gada rudens notikumiem Bauskas pievārtē, kas publicēts laikraksta 3. oktobra numura 2. lappusē «Komentāri, viedokļi, vēstules». Radās pārdomas, vai G. Krūzmētras vēstures stundas nav pārāk ieilgušas un vienveidīgas.
Pirms 73 gadiem notikušo vairs nevar mainīt. Pēc vienas okupācijas nāca otra, kas ilga 50 gadu, un tās sekas jūtam vēl tagad. Gadu desmitos avīžu avīzes, grāmatu grāmatas sarakstītas par nacistu briesmu darbiem, kurus nedomāju noliegt, bet ir viena grāmata, kas ilgi glabājās arī manā plauktā, – «Katiņa». Tajā no pirmās līdz pēdējai lappusei pausti meli, viskliedzošākais piemērs, kā taisa «uz faktiem balstītu» vēsturi. Izrādās, ka arī boļševiku laikā cietušajiem un pazemotajiem ir, ko teikt.
Vācu vai padomju informatīvajos ziņojumos varēja un var lasīt skaitļus, vārdus, kara epizožu aprakstus, bet nav tāda avota, kurā būtu apkopotas kara mutuļos ierauto brīvprātīgo un mobilizēto izjūtas un pārliecība. To nezina arī G. Krūzmētra, tāpēc viņa norāde, ka ziedi pie Bauskas aizstāvju pieminekļa likti vācu pulkvežleitnantam Herbam un vāciešiem, ir aizvainojoša. Nepieņemams arī kauju imitācijas apraksts, kur cilvēku uzdrošināšanās stāties pret pārspēku nolīdzināta līdz …mazmājiņai.
«Īstie Bauskas aizstāvji» nu ir atklāti, viņiem ik septembri tiekot nesti ziedi, šogad pat vesti bērni «politiskai apstrādei». Pārdomām: ko aizstāvēja tūkstošiem leģionāru, kuri guldīti Lestenes Brāļu kapos un kuru vārdi granītā iegravēti? Kam ziedus uz kapu kopiņām un pieminekļa pakājē liek kritušo tuvinieki, skolēni, pat Saeimas deputāti un daži ministri? Tur paveras plašs darbalauks faktu vācējiem, kad vietējie «vēstures neprašas» ir gaismā celti.
Tikai fakti
Manas mammas brāli čekisti nošāva Ļeņingradā 1938. gada 4. janvārī par to, ka bija latvietis. Mammas jaunākajiem brāļiem leģionāriem «izkārtoja» filtrācijas nometnes. Manu tēvu mājās cauršāva laupītāji no sarkanās armijas garnizona. Manu brāli Baltijas Kara tribunāls notiesāja uz 25 gadiem par to, ka bija jauns un mīlēja savu zemi, bet ģimeni izsūtīja uz Sibīriju – par to pašu. Ar norādi – uz mūžu.
Kur fakti, tur emocijas. Tāpēc šoreiz klusēt nevarēju.