Vienu no melnākajām lentēm pie Latvijas karoga redzam 14. jūnijā.
1941. gadā šī diena bija daudz nežēlīgāka par pēckara pavasari 1949. gada 25. martā. Vairākums cilvēku Latvijā bija pilnīgi nesagatavoti tāda mēroga ļaunumam. Vai maz var sagatavoties kam tādam?
No Latvijas tika izsūtīti 15 424 cilvēki: latviešu izvesto vidū bija vispulkāk – vairāk nekā 80 procentu, taču šajā dienā represēti arī ebreji (11,7% no izsūtīto kopskaita), krievi (5,29%) un citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvji (1,5%). Lai cik pierādīta un saskaitīta ir šī statistika, nav tādas metodes, kas ļautu izmērīt daudzo ģimeņu sāpes un ciešanas – tāda mēra gluži vienkārši nav.
Pēc visa pārciestā un zaudētā izsūtījumos arī atgriešanās izrādījās rūgtuma pilna. Latvija un cilvēki bija kā tumšās varas noburti. Diemžēl vēl šodien bijušie izsūtītie teic, ka viņu stāstīto mazbērni noklausās ar lielu neticību, – vai tikai tā bija? Varbūt daudz kas ir piedomāts…
90. gadu sākumā represētie savās atmiņās par to daudz runāja un rakstīja. Par to stāsta atmiņu grāmatas «Via Dolorosa» un tolaik tikai ļoti šauram lokam pazīstamā Melānija Vanaga. Lielais laika zīmulis citu pēc cita nežēlīgi svītro no dzīvajo sarak-stiem baisās vēstures lieciniekus – viņu kļūst arvien mazāk. Tāpēc varbūt vienīgais, ko mēs viņu labā varam darīt, – ieklausīties, mēģināt saprast un paklanīties šiem cilvēkiem, negaidot pēdējā goda dienu.
Drīz vasaras saulgrieži. Ceriņu un jasmīnu laiks ir aizvirpuļojis. Svētki, svētki, svētki… Nē, nav jādzīvo mūžīgās sērās, bet jāapzinās, ka bez skaidras izpratnes un zināšanām par pagātni arī nākotne būs tikai migla, kurā maldīties.