Ar saksofonista Imanta Skujas koncertu 21. novembrī Vāgnera zālē Rīgā sākās netradicionālu koncertu sērija.
Ar saksofonista Imanta Skujas koncertu 21. novembrī Vāgnera zālē Rīgā sākās netradicionālu koncertu sērija.
Līdz šim zālē bija pieņemts atskaņot tikai klasisko mūziku. Tāpēc Vecrīgas ielu muzikanta Imanta Skujas autorvakara organizēšana akadēmiskajā un «neaizskaramajā» vietā daudzos radīja izbrīnu.
Uz skatuves – no «Siena šķūņa»
Acīmredzot tieši uz to bija cerējusi Vāgnera zāles vadība, jo brīvu vietu koncertā nebija. Vakars, kura nosaukums «Imanta Skujas teātris», rosināja pievērsties apcerei par koncertu organizēšanu un meklēt atbildi uz jautājumu, kam tie paredzēti – klausītājiem vai pašiem rīkotājiem.
Lielāko daļu programmai atvēlētā laika aizņēma tērgāšana. Gluži kā no televizora ekrāna izkāpis, uz skatuves parādījās savulaik populārās pārraides «Siena šķūnis» vadītājs aktieris Igors Siliņš, lai aicinātu mākslinieku uz «īsu interviju». Radās iespaids, ka šajā mirklī arī sākās jautājumu gudrošana. Lai ietērptu domu vārdos, pagāja vairākas minūtes. Tikpat nesteidzīgas bija arī saksofonista atbildes. Šādā stilā abi vīri varētu pļāpāt parkā uz soliņa, nevis koncertā, kur lētākā ieejas biļete maksāja piecus latus. Patiesībā runa nav par naudu, bet gan par attieksmi. Nelāgās aizdomas apstiprināja aktiera līksmā replika: «Pirms koncerta mums nenotika neviens mēģinājums!» Vai tiešām ar to vajadzētu lepoties?
Redzamas tikai dejotāju galvas
Kad Imants Skuja beidzot tika pie muzicēšanas, klausītāji atviegloti uzelpoja. Taču prieks bija īss. Pēc dažu sologabalu nospēlēšanas tika ieslēgtas fonogrammas, lai «dzīvās» mūzikas baudīšana kļūtu par ilūziju.
Tā arī īsti nevarēja saprast, ko nozīmē pieteikums «Imanta Skujas teātris». Acīmredzot par teātra elementiem vajadzēja uzskatīt divas dejas, ko izpildīja jauniešu pāris. Atšķirībā no sarīkojuma vadītāja dejotāji bija strādājuši godprātīgi un droši vien savus numurus vairākas reizes izmēģinājuši pirms koncerta. Diemžēl priekšnesumu varēja redzēt tikai pirmajās rindās esošie interesenti. Pārējiem atlika noraudzīties priekšā sēdošo pakaušos. Viena no neatrisinātām Vāgnera zāles problēmām ir sliktā pārredzamība. It kā koncertus vajadzētu klausīties, nevis censties saskatīt izpildītājus. Taisnība, taču solīts bija «teātris»…
Varbūt režisors nav vajadzīgs?
Programmas noslēgumā kļuva žēl burvīgā ielu muzikanta, kurš vairākas reizes atzinās, cik ļoti lepojas par iespēju spēlēt tādā ekskluzīvā vietā. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ Vāgnera zāle par tādu tiek uzskatīta joprojām, un tieši tāpēc šeit nedrīkstētu atļauties klajas «haltūras». Koncerta programmiņā bija uzrādīti visi dalībnieki, izņemot režisoru. Vai «Imanta Skujas teātrim» tāds vispār ir bijis?
Koncerta iespaidus pārrunāju ar paziņu – diplomētu sarīkojumu organizētāju. Viņa sacīja: «Mēģinājums paplašināt Vāgnera zāles funkcijas nebija īsti veiksmīgs. Telpa ar simetriskām krēslu rindām ir piemērota akadēmiskiem koncertiem, bet saksofona improvizācijas daudzi noteikti gribētu klausīties brīvākā gaisotnē. Būtu labāk krēslus sakārtot aplī, lai klausītāji justos brīvāk. Pilnīgi neattaisnojās sarīkojuma vadītāja funkcijas, jo virspusējie prātojumi par šo un to dziļāk neatklāja Imanta Skujas personību. Manuprāt, šajā sarīkojumā tas nebija nepieciešams. Es kategoriski iebilstu pret fonogrammu izmantošanu kamerstila koncertos. Publika taču nāca klausīties dzīvu mūziku, nevis «taisnās» elektroniskās skaņas. Vāgnera zāle man allaž asociējusies ar kvalitāti, taču šoreiz esmu vīlusies.»
