Saprotu un atbalstu savas paaudzes cilvēku vēlēšanos ceļot. Jaunības gados, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, neuzdrošinājāmies par to pat sapņot. Cenšoties noķert laiku, arī es izmantoju katru izdevību tikt kaut kur tālāk pasaulē.
Saprotu un atbalstu savas paaudzes cilvēku vēlēšanos ceļot. Jaunības gados, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, neuzdrošinājāmies par to pat sapņot. Cenšoties noķert laiku, arī es izmantoju katru izdevību tikt kaut kur tālāk pasaulē.
Pagājušajā pavasarī Parīzes centru izstaigāju kopā ar Vecumnieku vidusskolas pedagoģi Ingrīdu Segliņu. Bija Lieldienas, un mēs – Dievmātes katedrālē, Luvrā, staigājam pa Monmartras ieliņām. Toreiz viena otrai draudzīgi iekniebām – vai tā ir īstenība?
Var krāt naudu, ķert lēto pēdējā brīža piedāvājumu un aizmukt no decembra slapjdraņķa uz vietām, kur šajā laikā ir saule un silta jūra. Vasaras vidū Somijas ziemeļos iespējams ieraudzīt, kur ganās Ziemsvētku vecīša brieži, sastapties ar viņu pašu un izrevidēt personiskās attiecības ar brīnumiem.
Prātā pielieku ķeksīti faktam, ka neesmu bijusi Zilupē un Abrenē – šaipus un viņpus Eiropas Savienības robežas. Gadus trīs nav iznācis būt Liepājā, bet uz Ventspili jābrauc vai katru vasaru, jo tur ik reizi kas jauns redzams. Neatceros, kad biju Daugavpilī, kur Gulbene, Alūksne, Kolkas rags un pilsēta ar zvanīgo vārdu Dundaga. Ja vien dienas un dzīve būtu garāka…
Pagājušajā vasarā kopā ar redakcijas fotogrāfu Ivaru apmaldījāmies, no Bruknas cenšoties pa īsāko ceļu aizbraukt uz Iecavu. Mežā ceļš sazarojās, un mums gluži kā Ivanuškam pasakā vajadzēja gudrot, uz kuru pusi doties. Globālais pozicionētājs kā par spīti bija palicis redakcijā, errojās Ivars. Vieta bija tik dziļa un klusa, ka nebrīnītos, ja aiz nākamā pagrieziena parādītos namiņš uz vistas kājas, kurā dzīvo raganiņa no pasakas par Ansīti un Grietiņu.
Izbraucām klajumā pie skaistas mājas, dīķī ziedēja ūdensrozes, pļavā margrietiņas, dārzā jasmīni. Līdz šim brīdim nav nojausmas, kas tā par vietu. Labprāt aizbrauktu ciemos.
Apmēram pirms mēneša, ap Lāčplēša dienu, Bauskas rajona Padomes darbinieki bija ekskursijā uz Bauskas pili. Iepriekš sarunā noskaidrojies, ka vairāki nav bijuši atjaunotajās telpās, stāsta sekretāre Baiba Marčenkova.
Vēlāk skatot apmeklējuma laikā uzņemtās fotogrāfijas, bijis, ko atcerēties un priecāties – pilī paveikts liels darbs. Ir, ar ko lepoties. Izveidotais kājceliņš esot teiksmaina vieta. Ekskursantus tur vajadzētu vest aizsietām acīm un tad ļaut izjust, kā ir atrasties vairākus metrus tieši virs upes straumes. Daudz jauku vietu ir tepat, līdzās, nav jābrauc, kājām var aiziet. Atliek vien vēlēties un doties.
