Vācietis Mihaels Drevermans četrus gadus dzīvo Iecavas novada Dzimtmisā. Latvijā viņš nokļuva, pateicoties vēlmei izzināt pasaules plašumus, internetam un simpātijām pret kādu dāmu. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» Mihaels atklāja Latvijā gūtās atziņas un salīdzināja dzīvi laukos un pilsētā.
Mihaels ir 61 gadu vecs, savulaik dzīvoja desmit kilometru no Freiburgas – Denclingenā Vācijā. Kopš 1981. gada Mihaels strādā veselības apdrošināšanas kompānijā, kurā ir desmit tūkstoši darbinieku. Pēdējos gados viņš braukājis pa Vāczemi un vadījis seminārus par informācijas tehnoloģijām.
«Arī pašlaik esmu darbā, man maksā, bet es nestrādāju. Tā nav pensija, bet gan pateicība par 36 darba gadiem vienā uzņēmumā. Mani nevar atlaist, jo es esmu ierēdnis. Nesaņemu tik daudz naudas kā toreiz, kad strādāju, bet man pietiek,» smaidot saka Mihaels.
Pēc katra kritiena – celties
M. Drevermans atzīst, ka tagad viņam ir viss, ko vēlējies: «Lai aktīvi strādātu, esmu par vecu. Tas vairs nav vajadzīgs. Tagad man ir daudz brīva laika. Varu ceļot un nesteidzīgi baudīt ikdienu. Manuprāt, Latvijā noteiktais pensijas vecums ir pārāk liels. Tas nav normāli, nevajadzētu tik ilgi strādāt.»
Mihaelam ir trīs dēli. Sieva nomirusi, kad jaunākajam bijuši četri gadi, tāpēc dēlus audzinājis viens. Viņš atklāja arī kādu sirdi plosošu stāstu, kam atrisinājums nav rasts līdz šai dienai: «Pirms desmit gadiem pazuda mans vecākais dēls. Viņš daudz ceļoja. Viens devās uz Portugāli, un līdz šai dienai no viņa nav nekādas ziņas. Gribas cerēt, ka dēls ir sveiks un vesels, bet apzinos, ka tas ir tikpat kā neiespējami. Ar vecākā dēla zaudējumu esmu samierinājies. Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā. Visticamāk, ir noticis ļaunākais un viņš ir miris. Es vēlētos viņu guldīt zemes klēpī, lai sirdī ir miers par to, kur ir mans dēls.» Jaunākais, 32 gadus vecais dēls strādā militārajā jomā, bet vidējais dēls, kuram ir 36 gadi, ir informācijas tehnoloģiju administrators kompānijā ar 500 darbiniekiem.
Mazbērnu Mihaelam nav. «Jaunākais puika strādā bīstamu darbu, ir precējies. Viņš pašlaik nevēlas bērnus, jo apzinās, ka pastāv risks neatgriezties mājās. Arī vidējais dēls koncentrējas tikai karjerai. Toties manai tagadējai dzīvesbiedrei ir četri mazbērni, esmu ieguvis vēl divus pieaugušus bērnus,» stāsta Mihaels.
Pēc sievas un dēla zaudējuma Mihaels ir iemācījies dzīvot: «Pēc katra kritiena ir jāceļas, lai cik stipru sitienu saņem. Nav variantu. Var gausties un ieslīgt depresijā, bet no tā labāk nekļūst. Esmu laimīgs. Man ir skaista dzīve. Sāku kontaktēties ar kādu dāmu no Latvijas. Kādu laiku sarakstījāmies, līdz teicu, ka braukšu ciemos. Viņa sākumā neticēja, bet te nu es esmu. Par cilvēkiem var spriest pēc pirmajiem iespaidiem, sajūtām komunicējot. Man simpātiskajā latvietē viss patika. Šī gada vasarā Dānijā apprecējāmies.»
Aizraujas ar kokapstrādi
Mihaels Drevermans daudz ceļo. Viņš izbraukājis teju visu Eiropu, vairākkārt bijis Spānijā. «Man patīk saule un siltums. Gada lielāko daļu pavadu Latvijā, kur ir diezgan auksti. Te ir mana dzīvesbiedre, un es dzīvošu jebkur, kur būs viņa,» pārliecināti teic Mihaels.
Latviju viņš raksturo kā mazu valsti, kuras iedzīvotāju skaits pielīdzināms normālai Vācijas pilsētai. Mihaelam Latvijā patīk daba – te ir daudz brīvas vietas: «Priecē, ka kaimiņš ir pastaigas, nevis rokasstiepiena attālumā. Jauki, ka no mājām līdz vasaras namam pāris simtus metru varu nosoļot, nevienu nesatiekot. Šī brīvība man patīk.»
Ikdienā Mihaels strādā piemājas kokapstrādes darbnīcā un saimnieko pērn uzceltajā divstāvu koka namā, kur notiek mūsu saruna. Te viesojušies arī draugi un dēli no Vācijas.
«No rīta pieceļos un palasu ziņas. Interesanti sanācis – Latvijā Vācijas ziņu kanālus skatos biežāk, nekā dzīvojot tur. Pa dienu darbojos koka darbnīcā. Arī jaunībā man patika strādāt ar koku, bet sievas zaudējums lika pievērsties puiku audzināšanai. Tagad dēli lieli, varu nodoties savai kaislībai. Taisu plauktus un citas mājai un dārzam noderīgas lietas. Patlaban top putnu būris,» stāsta vācietis.
Ceļi un svētku galdi
Latviešus Mihaels raksturo kā patīkamus, nosvērtus un mierīgus cilvēkus: «Man ir ļoti labas attiecības ar dzīvesbiedres bērniem, mammu, radiniekiem, draugiem un kolēģiem. Mani kaimiņi ir draudzīgi un izpalīdzīgi.»
Mihaels iemācījies vairākas pieklājības frāzes, ciparus un dienu nosaukumus latviešu valodā. Viņš prot norādīt virzienu, pateikt, vai ir auksti vai karsti. Viņa iecienītākā frāze latviski: «Es tevi mīlu, mana mīļā!»
«Ceļi gan te ir drausmīgi. Kā uz maģistrāles A7 katrā virzienā var būt tikai viena josla un ātruma ierobežojums 90 kilometru stundā?! Absurds! Vajag divas joslas, ievērojami jāpalielina braukšanas ātrums,» pārliecināts Dzimtmisā dzīvojošais vācietis. Viņš atzīst, ka Rīga, īpaši vecpilsēta, ir ļoti skaista un tīra. Tur var labi pavadīt laiku. Vācietis ievērojis, ka Latvijā nav vidusslāņa – esot bagātnieki un daudz reižu vairāk nabadzīgu cilvēku.
Mihaels gaida, kad dzīvesbiedre beigs darba gaitas un viņi abi varēs vairāk ceļot. Pāris plāno doties uz Itāliju, Franciju, Spāniju.
«Man nepietrūkst Vācijas. Jā, tur ir mans tēvs, draugi un dēli, es aizbraucu ciemos pie viņiem, un viņi – pie manis. Arī dēli manās mājās ir bieži viesi. Man patīk Latvijā. Te ir mierīgāk un klusāk. Nesaprotu tikai vienu – kāpēc uz dzimšanas dienu klāj tik milzīgu galdu, ja labi zina, ka visu nespēs apēst? Tā jums, latviešiem, ir interesanta tradīcija. Esmu ievērojis, ka Latvijā starp ģimenes locekļiem ir ciešāka saikne nekā Vācijā,» atklāj Mihaels Drevermans.
Latvijas lauku dzīves plusi un mīnusi Mihaela Drevermana skatījumā:
+ patīkama, labvēlīga, dzīves vide;
+ daudz brīvas vietas,
plašums;
+ sirsnīgi un labi cilvēki visapkārt.
– slikti ceļi, nepārdomāti būvētas lielās automaģistrāles;
– nav iepirkšanās iespēju.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
