Gadu gadiem Bauskas 1. vidusskolas absolventi ir saņēmuši žetonu – mazu, ar zilu emalju pārklātu sudraba piespraudi, kurā iegravēts absolvēšanas gads.
Gadu gadiem Bauskas 1. vidusskolas absolventi ir saņēmuši žetonu – mazu, ar zilu emalju pārklātu sudraba piespraudi, kurā iegravēts absolvēšanas gads. Nu jau dažus gadus žetonu vakarā, kas ierasti notiek februāra sākumā, 12. klašu audzēkņi saņem sudraba gredzenus, nevis piespraudes.
Tas esot mūsdienīgāk, un gredzenus abiturienti labprātāk velkot pirkstā, bet kam ir derīgs žetons? Tā prātuļo mācību iestāžu beidzēji, izvēloties tikt salaulāti ar savām skolas gadu atmiņām. Nebrīnīšos, ja vēl pēc dažiem gadiem viņi atteiksies no gredzeniem un varbūt izvēlēsies auskarus, turklāt nevis ausu ļipiņā, bet, iespējams, uzacī, degunā vai pie nabas ieduramus. Ja vien tas tobrīd būs modernāk.
Diemžēl sudraba riņķi, kuru dažādas variācijas par pieciem līdz septiņiem latiem kāds Rīgas uzņēmums piedāvā abiturientiem, manuprāt, cenai neatbilst. Jebkurā tirgotavā par pieciem latiem var nopirkt tiešām skaistu sudraba gredzenu, turpretim šis «štances darbs» klaji norāda uz tā izgatavotāju vēlmi ātri gūt peļņu.
Gredzens, ko pirms trim gadiem žetona vietā saņēma mana vecākā meita, bija smags un neizskatīgs metāla izstrādājums, kas saņēmējas pirkstā pakavējās tikai dažas dienas. Tajā tik tikko bija atpazīstami skolas nosaukuma iniciāļi, absolvēšanas gads vai valkātāja vārds nebija iegravēti.
Tomēr parēķiniet, cik labs pasūtījums ir šāda gredzenu izgatavošana! Pareiziniet to cenu ar absolventu skaitu kaut vai mūsu rajonā vien.
Kaut kas līdzīgs ir piemiņas fotogrāfiju albumi, ko veikli darboņi piedāvā gan bērnudārzu, gan skolu absolventiem. Iespējams, ka pēc gadiem šos albumus gribēsies atvērt, lai ielūkotos kādreizējo klases biedru sejās. Pašlaik no vecākiem tiek prasīts vien samaksāt. Kā tad atteiksies, ja bērns jau nobildēts?! Tāpat ir ar klases kopbildēm, kurās katra sejiņa ir kniepadatas lielumā.
Manā grāmatplauktā atrodas trīs šādi absolventu albumi, kuriem šopavasar pievienosies ceturtais. Gadi iet, un steiga nopelnīt nav noslēpjama. 1996. gadā izgatavotajā albumā skolēnu un pedagogu fotogrāfijas bija vismaz tik lielas kā dokumentiem izmantojamās. 1999. gada albumos gan pamatskolas, gan vidusskolas audzēkņu un skolotāju bildītes vairs tikai īkšķa naga lielumā, turklāt saspiestas vienā lappusē kopā ar mazu skolas fasādes attēlu. Gandrīz vai jābrīnās, ka inflācija pagaidām nav skārusi izstrādājuma cenu un tā joprojām ir pieci lati par vienu šādu piemiņas izdevumu.
Atvainojos, ka šajās rindās nespēju izteikties tik atturīgi, lai nebūtu pamanāmas sentimentālas atmiņas par laikiem, kas aizgājuši un nenāks vairs. Žetons ir viens, bet gredzenu vēl būs ļoti daudz.
