Vakar adventes vainagā iedegtās pirmās sveces liesmas līksmi dejoja, gaisā virmoja citrusaugļu, kanēļa un piparkūku smarža, kas nepārprotami lika apjaust, ka gada gaidītākie svētki klauvē pie namdurvīm. Kādam šis laiks ir brīnuma, dažam dāvanu, citam saulgriežu, Kristus dzimšanas, arī ģimenes svētku gaidīšanas laiks. Ne vienam vien tas ir arī pārdomu, sevis vērtēšanas brīdis, kad tiek analizēts piedzīvotais un pārdzīvotais, apjausts, kā esi mainījies domās un darbos. Kas paslīdējis garām nemanīts, kas noglabāts sirds vistālākajā un visslepenākajā kambarītī, kas atstājis neizdzēšamas pēdas dvēselē…
Pēdējie notikumi globālajā mērogā liek skaudrāk apzināties, ciktāl katrs esam savas laimes kalējs un kad viss atkarīgs no varenākiem spēkiem, kurus ietekmēt nav mūsu ziņā.
Atmetot plašos apvāršņus un ielūkojoties savas pilsētas, ciema un sētas nostūros, varam ieraudzīt kādu izmisušu acu pāri, sastrādātas rokas, ko sals iekrāsojis sārtas, kādu vientuļu sirdi, kam nevajag daudz, iespējams, tikai mirkli patiesas uzmanības.
It kā banāli labdarību allaž saistīt ar Ziemassvētkiem, tā grūtdieņiem aktuāla jebkurā brīdī. Taču vairākumam tieši šajā tumsas pārņemtajā laikā ir vēlme ienest gaismu savā dvēselē. Kādēļ lai gaišums neielītu nevis no sveces spilgtās liesmas, baltā sniega mirdzuma, spožo elektrisko virteņu krellēm, bet ar īstā brīdī sniegtiem mierinājuma vārdiem izmisušajam, ar cimdu pāri vai malkas klēpi nosalušajam, ar siltas zupas šķīvi un šķēli maizes izsalkušajam?
