Vasaras beigu sludinātāji virši jau sen sākuši ziedēt. Eh, rudens jau tepat aiz stūra, bet līdz tam daba mums ļauj baudīt vasarīgus brīžus. Īstais svelmes mēnesis jūlijs ar karstumu gan neizcēlās, toties augusta nogale un septembra sākums ar siltuma devu neskopojas, aizgaiņājot domas par sezonālo nejaukumu. Šogad ar sēņu ievākšanu gan lāgā nesokas, bet, daudz nebēdājot, uz mežu braucu baudīt ko citu – medainos reibinātājus viršus. Ainava nemaz nav sliktāka par Provansas lavandu laukiem. Piejūras mežos starp priežaudzēm kā violeta upe tie aizstiepjas tālumā, bišu un kameņu sanoņa skaļumā pārspēj pat ūdens šalkoņu, un saldais aromāts patiesi reibina. Izcila krāsu un smaržu aromterapija.
Mākslinieciskus šedevrus augusta nogalē varēja ik vakaru novērot jūras pamalē. Debesjums kvēloja dažādās sārtā toņa gammās. Pēcāk laika ziņu vīrs Toms Bricis savā blogā skaidroja, ka tam par iemeslu esot vulkānu izvirdumi, kas atmosfērā izmetuši lielu daudzumu sīku putekļu. Tā vien roka stiepās pēc viedtālruņa, lai šo maģisko brīdi, kad saule nolaižas, iemūžinātu. Pirmajā dienā tā arī darīju, bet nākamajās atturējos un satriecošos skatus baudīju bez telefona prizmas. Savukārt satumstot no meža atklejoja Hičkoka šausmeņu cienīgas skaņas. Izrādās, pie vainas esot baurs – briežu buļļu kāzu laiks –, kas katra mednieka sirdij liekot iepukstēties straujāk, bet manējā bailēs dauzījās.
Es ceru, ka šīs nebūs pēdējās siltās dienas. Tiesa gan – atvasara jau nav mūžīga un pat ne ilga… Jābauda jaukais laiks, lai rudens gandarī ar piedzīvoto un kaut kad gaidāmās lietavas neskumdina.
