Notikumi savā būtībā ir neitrāli. Tikai no mūsu uztveres ir atkarīgs, vai tie kļūst labi vai slikti. Apmēram tā ir sacījis kāds domātājs. Iepazīstoties ar rundālieti Līgu Valneri, atklājās prātulas dziļā jēga.
Notikumi savā būtībā ir neitrāli. Tikai no mūsu uztveres ir atkarīgs, vai tie kļūst labi vai slikti. Apmēram tā ir sacījis kāds domātājs. Iepazīstoties ar rundālieti Līgu Valneri, atklājās prātulas dziļā jēga.
Apmēram pirms pusotra gada Līga zaudēja dispečeres darbu akciju sabiedrībā “Balticovo”, jo šis postenis tika likvidēts. Taču izrādījās, ka negaidītais notikums palīdzēja sievietei veidot pilnskanīgāku, piepildītāku dzīvi. Viņa gatavojas sākt savu biznesu, apmeklē dažādus kursus un ir ieguvusi daudz laika iemīļotākajam vaļaspriekam – gleznošanai. Līgas slēptais talants ir atraisījies un uzplaucis. Tā apgalvo viņas gleznošanas skolotājas.
Kopš Bauskā un Rundālē darbojas vairākas amatieru mākslas studijas, reizēm esmu dzirdējusi pieminam jūsu vārdu. Konteksts allaž ir bijis cildinošs. Kas jūs motivēja pievērsties gleznošanai?
– Strādājot firmā “Balticovo”, es un bijušais kolēģis Ivars Veismanis veicām arī mākslinieciskās noformēšanas darbus, organizējām sarīkojumus. Jau astoņdesmito gadu sākumā Iecavas diskotēkām sāku zīmēt afišas. Ja naktī tās tika nozagtas, uzskatīju, ka darbiņš ir izdevies. Man ļoti patika radošais process, jo tas kliedēja darbdienu rutīnu. Kad Bauskā atvēra salonu “Meistars Gothards”, krāsas un citus materiālus svētku noformējumiem braucu pirkt uz turieni. Reiz pamanīju cilvēku grupu sēžam un gleznojam. Tajā mirklī pat neiedomājos, ka drīz būšu viņu vidū. Uz salona vadītājas jautājumu, vai man arī ir interese par gleznošanu, atbildēju apstiprinoši un jau nākamajā dienā pati apsēdos pie molberta. Tas bija pēkšņs impulss. Man nebija it nekādu priekšzināšanu, tikai liela apņēmība un zinātkāre. Tas notika pirms pusotra gada.
Līga, kas ir jūsu skolotāji un konsultanti?
– Jaunā māksliniece Laura Ikerte, kura vada zīmēšanas kursus salonā “Meistars Gothards” un konsultē Rundāles pagasta entuziastu grupu, kā arī gleznotāja un stikla dizainere Elga Grīnvalde – ļoti jauka, sievišķīga būtne. Katru nedēļu apmeklēju nodarbības Bauskā un Rundāles pagasta “Baltajā mājā”, kur Ikertu ģimene piedāvā mājīgu telpu mākslas amatieriem. No savas pieredzes zinu, ka zīmēt un gleznot jāmācās pie profesionāļiem. Viens ir gribēt, bet gluži cits – zināt, kā to dara.
Rundāles entuziastu grupā pieteicos pirms gada. Biju aizbraukusi uz “Balto māju”, lai aplūkotu viņu darbu pirmo izstādi, un nekavējoties pieņēmu lēmumu. Tagad ik svētdienu ar piecgadīgo meitu Elīzu braucam uz turieni zīmēt. Vairākām grupas dalībniecēm līdzi ir bērni. Dažreiz skolotājas Lauras sakārtoto kluso dabu zīmējam visi kopā, bet citreiz bērniem tiek dots atsevišķs uzdevums. Kamēr pieaugušie izstrādā vienu darbu, bērniem jau gatavi ir pieci. Laura ļoti labi prot piesaistīt mazo audzēkņu uzmanību, rosinot viņus pētīt priekšmetu formas. Es jau redzu, kā tas ir ietekmējis Elīzu un citus viņas vecuma kursantus.
Jums ir ļoti laba krāsu izjūta un plašs, brīvs triepiens. Gan amatieru darbu izstādē “Baltajā mājā”, gan jūsu privātkolekcijā tikpat kā nav “samocītu”, iesācējiem raksturīgu gleznu.
– Es gan tā nedomāju. Palūkojieties uz pirmajām kompozīcijām! Tās ir gludenas, stīvas, jo atspoguļo autora bailes un neziņu. Man ļoti, ļoti patīk metodes, ar kurām Elga Grīnvalde mūs cenšas atraisīt. Reiz pasniedzēja bija sakārtojusi kluso dabu ar citroniem un zivīm. Mēs ienācām telpā un nobijāmies, jo nevarēja saprast, kā lai sāk gleznot. Un tad Elga sacīja: “Atbrīvojieties, un jūs spēsit tikt galā!” Tā arī notika. Man patīk strādāt franču glezniecības stilā – ar brīviem, lieliem triepieniem. Visvairāk es gribu gleznot ziedus tuvplānā, izkopt un attīstīt šo prasmi.
Kādēļ tuvplānā? Vai tā var labāk atklāt zieda dvēseli?
– Puķes mēs vienmēr redzam pa gabalu, uztveram kopumā, bet, kad sākam pētīt tuvumā, iztēlē jau rosās fantāzijas. Lilijas, piemēram, ir ļoti erotiskas. Katrai puķei piemīt individualitāte, man ļoti gribas tajā iedziļināties. Nodarbībās mēs parasti vienojamies, kuram pienākusi kārta atvest puķes. Agrā pavasarī gleznojām tulpes no mana dārza. Tagad aiz loga ir margrietiņu pļava. Būs jāsaplūc un jāaizved uz Bausku, jo Elga solīja, ka mācīsimies tās gleznot. Žēl, ka nepaguvu ceriņus uzgleznot, karstumā tie ātri noziedēja. Taču esmu nolēmusi iemūžināt mūsu dārzā ziedošās anemones.
Viņnedēļ ar maniem un vīra pieaugušajiem bērniem atpūtāmies pie Zebrus ezera. Bija tik neizsakāmi skaists saulriets, ka man iesmeldzās sirds un sāku nožēlot, ka neesmu paņēmusi līdzi krāsas. Ainavu un portretu gleznošanai vēl īsti neesmu gatava. Tas būs mācību procesa nākamais posms.
Esmu ievērojusi, ka mākslas studijas un kursus galvenokārt apmeklē sievietes, taču pasaules mākslas vēsture liecina, ka šī nodarbe ir vīriešu prioritāte.
– Nezinu, kādēļ vīri baidās ļauties radošām izpausmēm. Varbūt uztraucas, ka rezultāts nebūs perfekts, bet varbūt negrib dāmu kompānijā izrādīties mazākumā. Es daudziem pazīstamiem cilvēkiem esmu teikusi, lai pamēģina, lai pārvar iekšējo barjeru, jo vaļasprieks taču nav darbs, ko vērtē iestādes vadība un sabiedrība. Rundāles amatieru grupā man ir viens kolēģis, bet Bauskas studijā esam dāmu kompānijā. Es gan zinu vienu uzņēmēju, kurš mācās pie Īras Rozentāles un glezno kā īsts profesionālis.
Kā jūsu ģimene uztver aizraušanos ar mākslu?
– Dāvina krāsas un instrumentus, bet lielie bērni izvēlas manas klusās dabas saviem dzīvokļiem. Mana vecākā meita Dace nemaz nebija izbrīnīta par jauno vaļasprieku, jo kopš bērnības ir pieradusi mani redzēt iesaistāmies mākslinieciskas vides veidošanā. Elīzai patīk visi mani darbi, un lielā nopietnībā viņa jau sāk gudrot tematus saviem vēl neuzzīmētajiem darbiem. Esmu iemācījusies pati ierāmēt gleznas, jo šis pakalpojums ir dārgs. Pērku jau gatavus koka rāmīšus, ja tie atbilst kompozīciju izmēriem.
Pazīstami cilvēki, arī jaunieši, man ir stāstījuši, kā mainās viņu uztvere un redzējums, sākot regulāras mākslas nodarbības. Vai jums ir tāpat?
– Protams! Tagad pilnīgi citām acīm skatos uz mākslas darbiem izstādēs un albumos. Man patīk pētīt dažādu meistaru stilu, jo tas iedrošina. Es jau pati spēju savos darbos saskatīt kļūdas un izdomāt veidus to labošanai. Man ir daudz nepabeigtu darbiņu un jaunu ieceru. Mans šīgada veikums būs redzams grupas dalībnieku gleznu izstādē salonā “Meistars Gothards”, ko atvērs pirms Jāņiem. Žēl, ka pati nepiedalīšos, jo mūsu ģimene dosies ceļojumā pa vairākām valstīm. Tā būs Elīzas debija Eiropas tūrismā. Kas zina, varbūt izdosies atrast laiku arī skicēšanai brīvā dabā?
***
Viedoklis
– LAURA IKERTE, zīmēšanas kursu vadītāja:
– Malacis, Līga! Viņa ir ļoti radošs cilvēks, apveltīta ar nemaldīgu iekšēju izjūtu, darbaspējīga un mērķtiecīga. Līga ļoti daudz strādā patstāvīgi. Mākslinieka rokai vajag nemitīgu treniņu, lai tā kļūtu brīva, bet ir nepieciešams laiks. Man ir prieks, ka Līga to izmanto intensīvi un lietderīgi. Ne jau vienmēr darba zaudēšana nozīmē negācijas. Ir cilvēki, kuriem šis lūzums paver neierobežotas iespējas izaugsmei un attīstībai.
