Zāliens pie pansionātā «Derpele» atjaunotās ēkas jau koši zaļš kā lakats ar baltiem punktiņiem – sniegpulkstenīšu ceri no vienas vietas.
Zāliens pie pansionātā “Derpele” atjaunotās ēkas jau koši zaļš kā lakats ar baltiem punktiņiem – sniegpulkstenīšu ceri no vienas vietas. Skaisti, citu vārdu nav. Kamēr, apkārt skatīdamās, priecājos, direktors Alvis Feldmanis sarunu ievirza lietišķāk. “Jāmeklē nauda,” viņš saka, pa administrācijas ēkas logu skatīdamies uz šķūņa pusi.
Tā izmantošanai viņam ir divas idejas. Varētu izveidot ērtas, gaišas istabiņas viesiem, kuri Derpeles klusajā skaistumā gribētu ciemoties.
Taču ir arī cita vajadzība, un te nu direktors ir strups – derētu no neēvelētiem dēļiem sanaglot lāviņas, ierīkot karceri. Lai ir, kur uz pāris dienām tumsā un vēsumā no ērtajām istabām izlikt tos pansionāta iedzīvotājus, kuri ik pa laikam dzerstās un pamudina uz to arī citus.
Pašreizējā likumdošana attiecībā pret pansionāta iemītniekiem gan tik skarbu rīcību neparedz. Jau tagad dažs ir aizrakstījies līdz virsprokuroram un tiesībsargam.
Nākas auklēties arī ar tādiem cilvēkiem, kuri traucē citiem un pauž klaju necieņu pret ļaudīm, kuri gādā par viņu ērtībām. Vai tas ir taisnīgi?
Kādas pašvaldības sociālā darbiniece nesen stāstīja, ka gandrīz nav pazinusi novadnieku, cik labi viņš izskatījies. Nonākuši pansionātā, vientuļnieki atkopjas, dzīvo siltumā, tīrībā, ir regulāri paēduši, viņus aprūpē daktere, feldšere, sociālā darbiniece. Taču, pieņemot šīs rūpes kā pašsaprotamas, dažs no labsirdīga vecīša pārtop par kungu, kurš arī to sniegpulksteņu ceru samīs.
