Tādu pārliecību pauda arī Centrālās un pagastu bibliotēku darbinieku kārtējā, marta, semināra viesi – dzejnieki Anda Līce un Alfrēds Krūklis, apgāda «Likteņstāsti» izdevēja Anita Mellupe, kurai bija visvairāk sakāmā.
Tādu pārliecību pauda arī Centrālās un pagastu bibliotēku darbinieku kārtējā, marta, semināra viesi – dzejnieki Anda Līce un Alfrēds Krūklis, apgāda «Likteņstāsti» izdevēja Anita Mellupe, kurai bija visvairāk sakāmā, jo atzīmējama «Likteņstāstu» 10 gadu jubileja. Anita Mellupe apmīļoja katru izstādē izlikto grāmatu, izstāstīja tās tapšanas vēsturi un atklāja jaunu ieceru aizkulises. Alfrēds Krūklis joprojām ir uzticīgs mīlestības tēmai, bet Andas Līces dzejoļos vairāk filosofisku pārdomu. Būdama saistīta ar Latvijas neseno vēsturi, vācot, apkopojot un izdodot komunistiskā režīma moku ceļus izgājušo atmiņas grāmatās «Via dolorosa», viņa aicināja aizstāvēt Latvijas Okupācijas muzeja pastāvēšanu un tur sakrāto liecību pieejamību.
FELIKSS ZVAIGZNONS
KAD GAISMAS PAR MAZ
Kad saulē gaismas par maz
Tauriņi nomet krāsas
Un aizlido tumsas pļavās
Pēdējos putekšņus vākt
Kad kājām vietas par maz
Spārni kā zāle sāk dīgt
Neļaujiet neļaujiet spārniem
Atkal pret zemi slīgt
Paņemiet avotu plaukstās
Plaukstas kā spārni kas šalc
Uznesiet debesīs augstu
Un sargājiet sargājiet sauciet
Neprāts būs tas kas slāpst
Prātība svētā
Rītam tur vajadzēs kāpt
Atpakaļ neatnākt
LILIANA SKUDRA
ATMIŅAS
Vēl atmiņu pīlādžogas
Rūgtas un ugunssārtas.
Pilnmēness nakts
Ar svelošu salu
Klāt zogas.
Kļūs atmiņu ogas saldas
Zem ledus kārtas.
Zem ledus kārtas.
Zem skumju kārtas.
Zem gadu kārtas.
NEAIZSKARTAS.
DAGNIJA GASŪNA
* * *
Katru vakaru mana māja
ar vecīgu nopūtu
labu nakti man vēlē.
Istabas kaktos laiks
kā apjucis
murmina pulksteņa balsī.
Nakts uz klusuma stabulēm
biezā melnumā
dievišķu mūziku spēlē.
Un tumsa ar manu dvēseli
virpuļu virpuļiem
sagriežas sapņu valsī.
Tumsai ir tāda vara, –
nakts ir tik gara.
* * *
Cik skaista nakts!
Ne mēness, ne zvaigžņu, –
Tikai tumsa.
Tikai tumsa
No visiem kaktiem
Lien pie manis
Un kā samts
Glaužas pie kājām, –
Grib, lai parunājam.
* * *
Es esmu atguvusi mieru
Caur vienu rokas pieskārienu.
Tām naktīm, kuras bij tik garas,
Vairs beidzot nav pār mani varas.
Tā svece, kura raudot dzisa,
Tā tomēr nebij’ dzīve visa.
Un sirds, kas tā pēc laimes slāpa,
Nu droši pretim saulei kāpa.
Es esmu atguvusi mieru
Caur tavu rokas pieskārienu.
* * *
Pār tumsu pārkāpu,
pār gaismu – ne.
Rīta zvaigzne pār mani
biklu cerību lej.
Atnāk saule un
baltu ticību sirdī sēj:
– Ej sevi pierādīt pasaulei,
cilvēciņ, ej!
* * *
Laba Diena ienāca
manā mājā,
noāva kājas
un apsēdās klubkrēslā
pasakas lasīt.
Atvēru logu, –
augstu debesīs
cīrulis dziedāja
eņģeļa balsī.
Tu pamodies smaidot.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
Dzimtene, – tavs glāsts kā tējas
glāze strēlniekam ierakumos,
kad vējš uzpūtīgi tēlo virziena
noteicēju
un nolauž galotnes, nolauž mastus
un daudzus atstāj nesaprastus.
Strēlniek, tev sala –
man karsti,
arī mēs paliekam
nesaprasti,
jo laiks līdz ar vēju zēģelē
pavisam uz citām pusēm, –
un mums atliek tikai
klusēt.
* * *
gaisma skrien pretī
it kā
ar savu ātrumu,
bet es sev
neliekos lēns
es meklēju lietu
un dzīvības
sākumu,
pirms esošais
nav pazaudēts
* * *
laiks nezudīs nevienam –
katram vārdu dos –
kādu, pielicis pie sienas,
ņems un izlabos.
* * *
likās, ka esi brīva
un neproti
dvēselē
ielūkoties,
bet tagad zinu –
jūtām nav gala
un esam mēs
sabiedrotie.
* * *
starp pretrunām
par Mūžīgo un laicīgo
neklīst
domas manas –
es gribu tevi apmīļot
un iztieku
bez
prātošanas.
* * *
būs vakari
būs rīti
un mīlestība
būs
līdz negaiss nāks
ar visām saknēm
izraut
mūs…
* **
nestāsti man pasakas
par neko –
viss ko esmu izcietis
mani
atbrīvo
nedziedi man dziesmiņas
par neko –
viss ko esmu dziedājis
mani
iedvesmo
nebrīnies par asarām
par neko –
nākamajām vasarām
manī jādzīvo
RŪDOLFS SAULĀJS
PUTNI
Mostas rīts. Notrīs lapa zarā.
Kaut kur cīruļi dzied.
Es raugos tālu – pamalē.
Bērnība pa saules staru iet.
Kāds augstajās, zilajās debesīs
Baltus atmiņu rakstus kaļ,
Un savāds gaišums no visām pusēm
Šūpo dvēseli turpu un atpakaļ.
Kaut kur aug putni,
Kas gadus pie spārniem sien.
Kur nākošie putni?… Kur pēdējais?…
– No mūžības pretī skrien.
Ar cerību albatrosiem
Es varēšu atjaunoties.
Gadu putni… putni… putni!…
Es steidzos tālāk doties!
Mani aiznesīs tālāk tie putni,
Kas reti pie zemes krīt,
Kas dodas augstāk un augstāk
Ar zibeņiem ligzdas vīt.
GADSIMTI DUN
Es pusnaktī guļu uz zemes
Un mierīgi skaitu svaigznes,
Un mierīgi asinis dun.
Es pusnaktī guļu uz zemes,
Es gaidu ciemos zvaigznes
Un klausos, kā pērkons dun.
Es pusnaktī guļu uz zemes
Un klausos, un klausos,
Kā Mēmelē ūdeņi runā
Un gadsimti brien pa zāli,
Kā atskan čuksti,
Skan šķēpi.
Un aizdun tālāk
Un tālāk –
Gadsimti aizdun uz tāli.
INĀRA DRUVA
CAUR TEVI
Tu esi stikls –
caur tevi otrs
mīlestību redz,
caur tevi
saule uzlec, riet,
caur tevi
visas bēdas prieks.
Tu esi stikls –
caurspīdīgs un tīrs,
tad, lūdzu, esi vīrs
un nekļūsti reiz ass,
un neieduries pēdās
pat tad,
ja kāda ļauna roka
saplēš tevi druskās.
JĀNOTURAS
Turies, vecīt, ja tev grūti,
Lai vai kādi vēji pūš!
Jāturas kā stiklam rūtī
Nebūs ilgi – tikai mūžs.
Jānoturas, lai cik grūti,
Ja tu esi iestiklots.
Esi taču Dieva sūtīts,
Liktenis tev Dieva dots.
Jānoturas, jānoturas,
Kaut vai stiklā cirvi met,
Kaut vai naida uguns kuras,
Bērns vai esi tu vai vecs.
Kaut vai izbirst blakus rūtis,
Kaut vai lielais caurvējš pūš,
Jāturas ar pilnu krūti
Nebūs ilgi – tikai mūžs.
LĪVIJA DZELME
SMAIDS
Seja nopietnību pauž,
Pierē grumba veca,
Cilvēks nenojauš –
Smaids jau sēž uz pleca.
Gadi pagājību jūt,
Laikam dārga cena,
Smaidam vēlme būt
Laimīgam kā senāk…
Smaids lai nopietnību dzēš, –
Viņas skumju ēna
Senas rētas plēš –
Sāpju gaitā lēnā…
Gadi atmiņās lai brien,
Kuras gaišas bija…
Smaidu priekam sien
Mūža melodija.
NENĀKS VAIRS
Steidzas dienas, laiks
pagātnē plūst.
Dzīvē nenāks vairs
tas, – kas reiz bijis…
Steidzas dienas, vaigs
domīgāks kļūst.
Pazib skatiens kairs,
tas, – kas reiz bijis…
Steidzas dienas, skarbs
pieskāriens skar…
Laika tālēs gaist
viss, – kas reiz bijis…
Steidzas dienas, darbs
palīdzēs, var
prieku ciemos laist, –
… – kas reiz bijis…
AINA MEDNE
* * *
Pavasarī rūgst zeme,
Rudenī – maize.
Pa vidu
Darbā izsvīsts vēlējums: audz!
Grauds, asns, vārpa, graudu daudz.
Maize rudenim,
Ziemai, jaunam pavasarim
Rūgst un mudina darīt
Labu.
ATMIŅAS BRIEN
Ak… šis mākonis
Tiecas uz tāli,
Nav – kur bija.
Man pilna sauja
Šīgada zāles,
Vakar lija.
Šodien… ar vēju
Mākoņi skrien,
Un gaiss – ar svaru.
Zaļajā ceļā
Atmiņas brien
Uz pavasari.
* * *
Nespriedīsim par smalkumu
Un par dūmiem, kas glauda.
Ugunskurs gremo malku,
Sarkanu mēli šauda
Pretī rokām, kas sniedzas
Siltumu paķert sevī –
Pāri par neaizskaramo,
Degošo siltuma devēju.
Ņemiet, dvēselēs sējiet
Dāsnās siltuma dzirkstis.
Dancojošajos vējos
Nesals sirdis un pirksti.
