Nesen, mainoties veselības ministram, pavīdēja doma šajā postenī iecelt nevis kārtējo «profesionālo mediķi», bet gan pacientu, jo tikai tas, kurš sēdējis rindās, meklējis zāles un izbaudījis medicīnisko aprūpi, spēs noteikt, ko cilvēkiem vajag.
Nesen sarunā viens no invalīdiem pastāstīja savādu pieredzi. Apmeklējot ortopēdijas speciālistu, iznācis sastapties ar pacientu, kas bija sajaucis laiku un ieradies nepareizā dienā. Diagnoze saslimušajam bija ļoti smaga un pārvietošanās grūtības lielas. Speciālists atteicās pieņemt, stāstot par savas aizņemtās dzīves aktivitātēm un beigās norādot, ka invalīds dzīvo netālu. «Kādu pusdienlaiku vienkārši ieskrieniet pie manis!» aicināja speciāliste. «Kā viņš var ieskriet? Viņam vajag vairākas stundas, kuru laikā ir fiziski grūti pārvietoties, lai atnāktu pie speciālista. Parasts cilvēks var pusdienas pārtraukumā uz brīdi ātri atnākt, bet ne jau smagi slims invalīds,» šokēts bija sarunu biedrs.
Grūti ir ne tikai invalīdiem. Latvijas medicīnas nozare, optimizējot un ietaupot līdzekļus, aizvedusi medicīnas pakalpojumus aizvien tālāk no to lietotājiem, turklāt ne tikai attāluma ziņā, bet arī laika – rindās jāgaida mēnešiem. Novados nokļūt pie speciālistiem aizvien grūtāk un laikietilpīgāk. Piemēram, Vecumnieku novada Valles pagasta Taurkalnes iedzīvotājiem braukšana ar satiksmes autobusu uz Rīgu aizņem visu dienu. Turklāt pastāv iespēja, ka mājās tajā pašā vakarā tikt neizdosies – ja nav, kur palikt pa nakti, bail braukt pie daktera.
Likvidējot slimnīcas novados, valdība solīja uzlabot pakalpojumu kvalitāti un ātrumu. Beigās vienīgās izmaiņas ir pacientiem pieaugošās izmaksas par ārstēšanu. Jāmēģina nākamo veselības ministru iecelt no pacientu vidus – varbūt nozares pārstāvji beidzot mūs sadzirdēs?
