Turpinām publikāciju sēriju par ievērojamiem Bauskas rajona iedzīvotājiem – jubilāriem.
Turpinām publikāciju sēriju par ievērojamiem Bauskas rajona iedzīvotājiem – jubilāriem.
Zemnieku savienības līderis
Pirms 130 gadiem – 1870. gada 5. jūnijā – Iecavas pagasta Ķullīšu māju saimnieka ģimenē piedzimis vēlākais sabiedriskais darbinieks Jānis Ķullītis. Novadnieks desmit gadu ir bijis lauksaimniecības vadītājs Bukaišu-Šerlatu muižā, kādu laiku strādājis arī policijā. Pēc Latvijas valsts izveidošanas viņš vairākus gadus vadījis Bukaišu pagasta padomi un valdi, darbojies arī Jelgavas apriņķa padomē un valdē. Turklāt J. Ķullītis bijis arī Bukaišu koppienotavas un patērētāju biedrības «Arājs» valdes priekšsēdētājs. Protams, paša jaunsaimniecības apsaimniekošana prasījusi visvairāk laika. Mūsu novadnieks no 1928. gada kādu laiku bijis lielākās pilsoniskās partijas – Zemnieku Savienības – valdes priekšsēdētājs.
Strādā Saratovā un Tambovā
1880. gada 21. jūnijā Bauskas «Reizniekos» lauksaimnieka ģimenē dzimis būvinženieris Alfrēds Razums. Viņš darba gaitas sācis Tambovas guberņā, vēlāk kļuvis par Saratovas guberņas galveno inženieri. 1913. gadā viņš Rīgā nodibinājis privātu būvfirmu, kas galvaspilsētā veikusi apjomīgus kanalizācijas būves darbus, cēlis Daugavgrīvas un Tallinas cietokšņus. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas A. Razums piedalījies Brīvības cīņās, vadot frontes nostiprināšanu, līdzdarbojies Latvijas Universitātes izveidošanā, kā speciālists piedalījies miera līguma noslēgšanā ar Padomju Krieviju. Ilgus gadus viņš bijis vecākais docents Universitātē, kādu laiku veicis šīs mācību iestādes prorektora saimnieciskos jautājumos pienākumus. Viņa privātā firma būvējusi Liepājas–Glūdas un Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnijas. A. Razuma zinātniskais darbs «Daugava kā ūdensspēks un kuģniecības ceļš» ietvēris Daugavas piecu spēkstaciju celtniecības projektu. Tas tapis, vairākus gadus pē- tot šo upi. Viņš sarakstījis mācību grāmatu «Mehānika vidusskolām». Šī mūsu novadnieka nopelni valsts labā tika novērtēti, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni. A. Razuma mūžs pāragri aprāvies 1929. gada 1. oktobrī.
Ierēdnis dzied korī
1890. gada 21. jūnijā Budbergas pagastā piedzimis Albīns Mazurs. Apķērīgais zēns izglītojies pašmācības ceļā un nolicis gala pārbaudījumus valsts vidusskolā pieaugušiem. No 1907. līdz 1921. gadam viņš dziedājis operas korī «Māmuļa», līdztekus skatuves darbībai iestājies valsts dienestā cariskās Krievijas mantojumu nodokļu Vidzemes kroņa palātā. Vaļas brīžos A. Mazurs papildinājis muzikālo izglītību, kā arī pasniedzis privātstundas vijoļspēlē. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas viņš iecelts par ierēdni finansu ministrijā, vēlāk pārgājis uz nodokļu departamentu. Tur kļuvis par nodaļas vadītāju. Par A. Mazura mūža nogali ziņu nav.
Divi populāri garīdznieki
Līgo dienā – 1905. gada 23. jūnijā – Rīgā amatnieka ģimenē pasaulē nācis vēlākais Vecumnieku evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Teodors Vēdzele. Viņš izpildījis Allažu draudzes vikāra pienākumus, vēlāk pārcēlies uz Vecumniekiem, kur «draudzes gana» amatā aizvadījis mūsu valsts neatkarības pēdējos gadus. Viņš vienlaikus pildījis arī aizsargu mācītāja pienākumus 13. Bauskas aizsargu pulkā.
Šogad aprit 290 gadu kopš Vecsaules un Jaunsaules mācītāja Kristiāna Krīgera nāves. Viņa dzimšanas dati nav zināmi, bet mācītāja vārds ir saistīts ar Kurzemes un Zemgales hercogistes «ziedu laikiem». Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā 1686. gada 12. jūlijā Kristiāns Krīgers iecelts par Kurzemes hercogistes Tobago kolonijas mācītāju. Par četru gadu ilgu dienestu tālajā tropiskajā salā viņš no hercoga saņēmis labu atlīdzību – muižu Bauskas pievārtē. Šim īpašumam tolaik piešķirts Tobago vārds. Simt gadu vēlāk nosaukums vairs nav saglabājies. Kopš 1691. gada K. Krīgers veicis Vecsaules un Jaunsaules draudžu mācītāja pienākumus. Viņa mūžs aprāvies 1710. gadā, precīzs miršanas datums nav zināms.
Hercoga Jēkaba laikabiedrs
Ar mūsu novadu ir saistīts vēl viens Tobago mācītājs – Pēteris Heinrihs Engelbrehts. Arī viņa dzimšanas dati nav zināmi. Par Tobago mācītāju iecelts hercoga Jēkaba laikā – 1652. gada 13. novembrī. Savā «darba vietā» ieradies tikai 1654. gadā. 1656. gadā Engelbrehts no hercoga saņēmis īpašumā Pienavas Mālmuižu, nevis neizmaksāto triju gadu darba algu (1800 florīnu, tolaik vērtīga zelta nauda). Gadu vēlāk viņš kļuvis par Vecumnieku draudzes mācītāju, kā arī izpildījis hercogienes Luīzes Šarlotes biktstēva un padomnieka pienākumus. 1673. gadā Engelbrehts par nopelniem Kurzemes un Zemgales hercogistes labā saņēmis Vecmuižu (Vecumniekus). Miris 1695. gada 15. jūlijā.
