Turpinām publikāciju sēriju par ievērojamiem Bauskas rajona iedzīvotājiem – jubilāriem.
Turpinām publikāciju sēriju par ievērojamiem Bauskas rajona iedzīvotājiem – jubilāriem.
Aktīvs militārs darbinieks
1895. gada 15. oktobrī Svitenes pagastā zemkopja ģimenē nāca pasaulē vēlākais Latvijas armijas virsnieks Leo Bergmanis.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, L. Bergmanis 1915. gadā tika iesaukts cariskās Krievijas armijā. Sākotnēji viņš dienēja 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā, vēlāk pārgāja uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu. Pēc Kijevas praporščiku skolas beigšanas viņš tika pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku, kura sastāvā piedalījies kaujās pie Rīgas un Siguldas. Mūsu novadnieka varonība tika novērtēta ar Annas, Staņislava un Jura krusta ordeņiem.
1919. gadā L. Bergmanis tika mobilizēts Sarkanajā armijā, kurā nodienēja pusotru mēnesi. Savukārt Latvijas armijā viņš iestājās brīvprātīgi un tās sastāvā piedalījās Brīvības cīņu kaujās pret bermontiešiem pie Bolderājas, Torņakalnā, Līvbērzē un pie Dobeles. Brīvības cīņu noslēgumā L. Bergmanis jau virsleitnanta dienesta pakāpē komandēja rotu Latgales frontē pret Sarkano armiju. Par varonību 1920. gada 12. janvāra kaujā, kad viņa vienība ieņēma Jaundekšņu sādžu, bet L. Bergmanis nepameta ierindu pēc smaga ievainojuma krūtīs, mūsu valsts viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
Pēc Brīvības cīņām L. Bergmanis turpināja karadienestu līdz 1924. gada janvārim, kad slimības dēļ tika atvaļināts no armijas. Kādu laiku viņš bija 13. Bauskas aizsargu pulka bataljona komandieris, bet 1927. gadā atgriezās aktīvajā karadienestā, kur ieguva kapteiņa dienesta pakāpi. 30. gadu nogalē, ievērojot tā laika izplatīto tendenci latviskot uzvārdus, viņš no Bergmaņa kļuva par Kalnieti.
Pēc Latvijas armijas likvidācijas L. Kalnietis palika karadienestā nu jau atkal Sarkanās armijas rindās. Tai atkāpjoties, 1941. gada jūlijā viņš krita kaujā pret vāciešiem pie Stāmerienas.
Pirmās atmodas rosinātājs
1845. gada 28. oktobrī Bauskas pagasta Pilsmuižas «Smedos» saimnieka ģimenē piedzima vēlāk pazīstamais pirmās tautiskās atmodas aktīvs darbonis Andrejs Šlēziņš. Maskavā viņš ieguva latīņu un grieķu valodas mājskolotāja tiesības. Tad nokārtoja abiturienta eksāmenu turienes ģimnāzijā un iestājās Lazareva austrumu valodu institūtā, pēcāk studēja filoloģiju Maskavas Universitātē. Studiju gados kopā ar K. Valdemāru aktīvi darbojās Maskavas latviešu pulciņā, publicējās latviešu laikrakstos. Pēc universitātes beigšanas A. Šlēziņš 1876. gadā kļuva par krievu valodas un literatūras virsskolotāju Tallinas ģimnāzijā, 1885. gadā sāka strādāt Rīgā par iekšējās preses cenzoru, vienlaikus mācot krievu valodu Rīgas Politehniskajā institūtā un dažās privātskolās. Visu laiku viņš dedzīgi aizstāvēja latviešu intereses un sadarbojās ar citiem tautiskās atmodas redzamākajiem darbiniekiem. Savā laikā A. Šlēziņš rakstīja «Baltijas Vēstnesī» par senlatviešu mitoloģijas jautājumiem. 1891. gadā tika izdota viņa «Patriotisku dziesmu vācelīte». Rokrakstā nepabeigts palicis lielāks darbs – «Dzimtbūšanas atcelšana Baltijas guberņās». A. Šlēziņš pētījis arī putnu balsu atainojumu latviešu tautasdziesmās un savācis daudzas bēru dziesmas. Viņa dzīves ceļš aprāvās pāragri – 1892. gada 13. jūlijā.
Hercoga darbība Kurzemē
28. oktobrī pirms 390 gadiem ir dzimis viens no slavenākajiem Kurzemes un Zemgales valdniekiem – hercogs Jēkabs. Lai gan viņu par novadnieku nevar saukt, jo dzimšanas vieta ir Kuldīga, tomēr ar mūsu novada attīstību bija saistīta šī valdnieka darbība. Tagadējā Bauskas rajona teritorijā atradās daudzas hercoga muižas, kurās blakus tradicionālajai lauksaimniecībai uzplauka vairākas rūpniecības nozares. Hercoga manufaktūrās nodarbojās ar dzelzs un vara apstrādi, linu, vadmalas un gobelēnu aušanu, kaļķu un ķieģeļu izgatavošanu, kā arī ar citu izstrādājumu ražošanu. Tolaik visdaudzveidīgākā rūpniecība attīstījās Mežotnē un Iecavā, svarīgas ražotnes bija arī Vecsaulē, Vecumniekos un Dzelzāmurā. Protams, ka, pārvaldot savus īpašumus, hercogs Jēkabs regulāri apceļoja arī mūsu novadu.
Pēc poļu zviedru kara, kad tika izpostīta lielākā daļa hercoga manufaktūru, Jēkabam nācās samaksāt 10000 zelta guldeņu, lai no Bauskas aizdabūtu prom poļu karaspēku.
1681. gadā Bauskā notika tam laikam ievērojama tiesas prāva, kurā par hercogam Jēkabam «pieburtu slimību» tika tiesāts Vecmuižas (Vecumnieku) muižkungs Magnuss Lufts. Tepat Bauskā, Mazdirdes gravā, minētais muižkungs kā burvis tika sadedzināts uz sārta. Tikai pēc hercoga Jēkaba nāves 1692. gada 10. janvārī tika atklāts valdnieka slimības patiesais iemesls un M. Lufts pēc nāves attaisnots.
