Pavasaris rit pilnos auļos, viss plaukst un zaļo, bet teju simtgadīgām liepām Rātslaukumā šis maijs ilgajā mūžā bija pēdējais.
Pavasaris rit pilnos auļos, viss plaukst un zaļo, bet teju simtgadīgām liepām Rātslaukumā šis maijs ilgajā mūžā bija pēdējais. Baušķeniece, kas visu mūžu nodzīvojusi blakus bijušajam tirgus laukumam, ar asarām acīs glāsta sulojošo stumbru: “Sirds sāp – nozāģē zaļojošus, varenus kokus. Līdzko kāds koks nokrīt, manī tas atbalsojas kā dunča dūriens. Pilsētā ar katru gadu zaļās lapotnes sarūk, bet to vietā jaunas gan nestājas.”
Ar galvas mājienu piekrītu teiktajam. Ikviens “zaļais” apstiprinās, ka kokus un krūmus drīkst apzāģēt un cirst tikai vēlu rudenī un agri pavasarī, kad lapas vēl nav saplaukušas. Taču, spriežot pēc mūsu pašvaldības pasūtījuma izpildītāju rīcības, vislabākais laiks ciršanai un zāģēšanai ir tagad, kad koki pilnplaukumā – kuplu, lapotu zaru kaudzes Rātslaukumā krājas grēdām, domāju, nevienam vien baušķeniekam sirdī iesmeldzas, skatoties uz nocirstajām liepām, kas dzen pumpurus, kuri nekad vairs neuzziedēs un nereibinās ar savu smaržu. Tas nav vandalisms, bet likumīgi saskaņota rīcība.
Jautāju Domei, cik tad pēdējo trīs gadu laikā pilsētā iestādīti koki? Lūk, atbilde – pērn rīkotajā Hipotēku un zemes bankas talkā Pļavu ielā tika iestādīti vairāki desmiti koku, pirms pāris gadiem tā sauktajā Suņu laukumā – 15 koku, kurus visus nolauza. Šopavasar vēl neviens nav iedēstīts.
Varu vēl piebilst, ka bērzi aiz rajona Padomes arī nebūs ilgdzīvotāji – četri jau nokaltuši. Tāpat parciņš pie Mūsas gājēju tiltiņa tiks likvidēts. Nav dzirdēti publiski solījumi, ka to vietā zels tikpat daudz jaunu koku.
Tiesa, par nozāģētu koku galva vairs nesāp. Sabirušās lapas nav jāslauka. Ēna nekrīt. Zari nekrīt. Stumbri netraucē. Automašīnu stāvlaukumus, privātmājas, veikalus vai benzīntanku var celt uz velna paraušanu.
