Inga un Aivis Leitāni laulību slēdza luterāņu baznīcā pagājušā gada jūlijā. Viņiem ir nedaudz pāri divdesmit.
Inga un Aivis Leitāni laulību slēdza luterāņu baznīcā pagājušā gada jūlijā. Viņiem ir nedaudz pāri divdesmit. Abi strādā rajona Policijas nodaļā un studē Latvijas Universitātes tālmācības nodaļā. Ingai un Aivim pieder divistabu dzīvoklis Bauskā un kokerspanielu sugas kucīte Herta, bet vissvarīgākais viņus vienojošais spēks ir mīlestība.
Iepazīšanās
uu Kā jūs iepazināties?
Inga: – Mēs iepazināmies 1994. gadā, kad par manu darba- vietu kļuva rajona Policijas nodaļa. Aivis tur jau strādāja. Manī Aivis neizraisīja nekādu interesi, jāteic godīgi, man viņš pat nepatika. Trīs gadus viņš man «krita uz nerviem».
1997. gada decembrī saslimu un izjutu, cik pašaizliedzīgi Aivis par mani rūpējās. Viņš izpildīja jebkuru manu vēlēšanos. Aivis nekautrējās izrādīt mīlestību, un es to novērtēju.
Aivis: – Man Inga uzreiz iepatikās.
uu Kad sapratāt, ka esat viens otram īstie?
Inga: – Šī apziņa nāca lēnām. Pusgadu pirms apprecēšanās sākām dzīvot kopā. Biju šokā, ka Aivis bez kurnēšanas un iztapšanas mazgā traukus, ar putekļu sūcēju uzkopj istabu. Viņš neda- la darbus. Atšķiru patiesas jūtas un rīcību no uzspēlētas, tāpēc jutos pārsteigta, ka vīrietis spēj būt tāds.
Mana vecmāmiņa izteicās, ka viņas vīrs salīdzinājumā ar Aivi bijis īsts velns! Aivim nav sliktu īpašību. Viņš prot nogludināt ik mazāko asumiņu mūsu attiecībās.
Aivis: – Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
Laulības
uu Kāpēc nolēmāt laulāties baznīcā, nevis reģistrēt savas attiecības dzimtsarakstu nodaļā? Turklāt daudzi taču dzīvo kopā tāpat vien…
Aivis: – Mēs neesam daudzi! Mēs esam tikai divi. Izvēle laulāties baznīcā bija kopīga. Apprecēšanās uzliek lielāku atbildību vienam par otru, piespiež rēķināties. Domāju, ka Inga man nespētu nodarīt ko tādu, ko es nevarētu piedot.
Inga: – Laulības baznīcā dod svētību. Grūtos brīžos tā palīdz.
Sievas uzvārds
uu Kāpēc Aivis pieņēma sievas uzvārdu?
Inga: – Es viņam to lūdzu. Tēvam esmu vienīgais bērns. Vēlējos saglabāt tēva uzvārdu, jo gribu turpināt Leitānu dzimtu.
Aivis (agrāk – Pavlovs – D. E.): – Sākumā likās, ka pieņemt sievas uzvārdu ir šausmīgi, bet nu jau esmu pie tā pieradis.
Zaudēti draugi, iegūta mīlestība
uu Ko esat zaudējuši un ko ieguvuši, uzsākot laulības dzīvi?
Inga: – Esmu zaudējusi dažus draugus, ieguvusi mīlestību, atbalstu, drošības izjūtu. Mans tēvs ir ticis pie dēla, vecmāmiņa pie mazdēla.
Aivis: – Inga ir mans lielākais dārgums. Viņa ir sievišķīga, prot garšīgi gatavot ēst. Manai mammai nu ir meita!
Mīļās zīmītes saprot tikai Inga
uu Vai jūs nenomāc materiālās problēmas?
Inga: – Protams, reizēm ir grūti samierināties, ka dzīvokļa iegādei paņemtā aizņēmuma dēļ no daudz kā pagaidām ir jāatsakās. Tādos brīžos Aivis lieliski spēj mani nomierināt.
Aivis: – Uzskatu, ka mēs salīdzinājumā ar citiem esam labākā situācijā. Mums daudz palīdz vecāki. Abi strādājam – Inga ir Kriminālpolicijas izziņas inspektore, es – Kriminālpolicijas jaunākais inspektors.
Atrodam līdzekļus, lai apmaksātu manas studijas Juridiskās fakultātes 3. kursā un Ingas studijas 5. kursā.
Inga: – Priecājamies par mazumiņu. Pirms Ziemassvētkiem gājām uz mežu meklēt čiekurus… Aivis reizēm darbā uz galda atstāj mīļas zīmītes, kas ir saprotamas tikai man.
Bērni – pēc tam!
uu Kad jums būs bērni?
Inga: – Bērni mums būs tad, kad būs stabili materiālie ienākumi. Es gribētu divus mazuļus – pirmo dēlu un tad meitu.
Aivis: – To es tev neteikšu!
