Ingmāru atceros kā 12 gadu vecu Bauskas meiteni, kas kopā ar skolasbiedri Lauru sēdēja uz kāpnītēm mūsu angļu viesģimenes mājā Londonas priekšpilsētā un no sirds dziedāja latviešu dziesmas. Tikmēr augšstāvā namamāte, 80 gadu vecā Roza, skaļā balsī savam vīram jau nez cik reižu satraukti stāstīja: «Viņas esot no kādas valsts ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Padomā – kas tā par valsti, kurā gandrīz nav cilvēku?» Meitenes saskatījās un pasmaidīja – nemaz nebija apvainojušās. Jau tolaik Ingmāras un Lauras angļu valodas zināšanas bija krietni labākas par manējām. Mūsu pirmajā lielajā Bauskas jauniešu un pieaugušo pavadoņu grupas ceļojumā uz Angliju 1993. gadā pusaudzes izrādījās itin veiksmīgas tulces.
Jau daudzus gadus Ingmārai Balodei ceļojumi uz dažādām Eiropas valstīm nozīmē piedalīšanos starptautiskos tulkotāju kongresos, konferencēs, dzejas festivālos, tikšanos ar rakstniekiem un citiem tulkotājiem.
Ingmāra, vai gribēji kļūt par tulkotāju jau bērnībā? Kad mācījies Bauskas mākslas skolā, mums, pedagogiem, šķita, ka tava nākotnes profesija būs saistīta ar mākslu. Biji tāda rimta, bet pārliecināta sava ceļa gājēja.
– Negribēju vis. Doma par pārmaiņām man radās Lietišķās mākslas koledžas pēdējā kursā, kad bija jāsāk izstrādāt diplomdarbu. Tēlniecības nodaļā valdīja rutīna – vispārējs apsīkums un intelektuālās rosības trūkums. Tā nenotika koledžas visās nodaļās, bet mūsējā gan. Būdama šīs skolas pēdējā kursa audzēkne, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un itin veiksmīgi studijas augstskolā apvienoju ar diplomdarba izstrādi. Akadēmijā ieraudzīju jaunu horizontu. Neesmu plānotāja. Tieši intuitīvā izvēle noteica manu turpmāko dzīves ceļu.
Literatūras tulkotāju darbs nav piesātināts ar spilgtiem iespaidiem, man tā šķiet. Tāpat kā gleznotājs, grafiķis vai tēlnieks, tulkotājs dienas vada vienatnē un tikai tad, kad izdota grāmata, kļūst publikai daudzmaz pazīstams.
– Ne velti poļu dzejniece Vislava Šimborska apgalvoja – ja kāds gribētu uzņemt filmu par tulkotāju, tā būtu visneinteresantākā pasaulē tāpēc, ka nav nekādu ārēju notikumu. Tulkotājs mēnešiem sēž mājās pie sava datora. Neviens nezina, kas notiek viņa prātā. Taču tulkošana ir dzīvesveids, izcila iespēja paplašināt pasaules redzējumu, sadarbojoties ar literāro darbu autoriem, iegremdējoties viņu darbos, izjūtās, domās, slīpējot profesionālās iemaņas un atklājot dažādu valodu arvien jaunas nianses, arī mācoties valodas. Tā ir aizraujoša, piepildīta dzīve. Mans radinieks, vēlēdamies būt saprotošs, reiz sacīja apmēram tā: ak, nabadzīte, tev jau viss laiks paiet pie datora! Zinu, ka viņš domāja gluži automātisku darbošanos kā, piemēram, ierēdņiem rakstot dokumentus.
Kopš man ir dēliņš Alvis (viņam četri gadi), visas tulkošanas aktivitātes esmu samazinājusi. Strādāju mierīgi, lai gan nekad neesmu bijusi pārāk aktīva pasūtījumu meklētāja. Autori galvenokārt paši mani atrod. Ir arī gadījumi, kad apgādiem ierosinu iztulkot un publicēt konkrētu rakstnieku darbus. Man pašlaik sagatavošanā ir Maķedonijas rakstnieces Lidijas Dimkovskas romāns «Slēptā kamera», poļu P. Pažiņska, I. Karpoviča darbi, kā arī amerikāņu autora E. E. Kamingsa izlase kopā ar tulkotāju Kristapu Vecgrāvi. Kamingss mani aizrāva jau pusaudzes vecumā ar neticamo spēju pārvarēt valodas robežas un ietiekties bezgalībā. Tagad mazāk tulkoju, bet vairāk rediģēju manuskriptus.
Tavā tulkojumā esmu izlasījusi tikai vienu poļu laikmetīgās prozas darbu – Dorotas Maslovskas romānu «Poļu-krievu karš zem sarkanbaltā karoga». Raksturo, lūdzu, poļu mūsdienu literatūru, kam ir tik dziļas saknes! Manā paziņu lokā gandrīz visi zina Jaroslavu Ivaškeviču, Henriku Senkeviču un vēl citus autorus, kas jau ir klasiķu statusā.
– Poļu proza ir neizmērojama, bezgalīga. Es varētu to tulkot katru dienu līdz mūža galam. Manu interešu lokā ir laikmetīgā literatūra. Esmu piedalījusies visos Krakovā rīkotajos poļu literatūras kongresos. Viena no sarežģītākajām autorēm ir mūsu laikabiedre Dorota Maslovska – ironiska dumpiniece, eksperimentētāja. Pašlaik Polijā nav vienkārši izdot šādus darbus, jo ideoloģiskās nostādnes vedina atgriezties pie klasiskām vērtībām. Mans vismīļākais atdzejojums no poļu valodas ir Ādama Zagajevska krājums «Svešā skaistumā». Viņa poēzija man šķiet brīnumaina. Zagajevskis jau ir ierindots klasiķos.
Bērnībā un tīņa gados esi gana daudz apguvusi mākslu. Vai šī pieredze noder?
– Un kā vēl! Bauskas mākslas skola un abas pārējās mākslas skolas Rīgā man radīja tādu pamatu, ko citas izglītības iestādes nespētu sniegt. Bērni, kuri mācījušies mūzikas skolās, noteikti domā tāpat. Bērnībā ieguvu izcilu pasaules skatījuma paplašinājumu, jo manu mākslas skolotāju redzējums ļoti atšķīrās no tā, ko vairākums cilvēku uzskatīja par dzīves prioritātēm. Arī tagad šī sajūta manī turpinās, tā ir plūstoša. Mākslas skolās mazi bērni tiek uzlūkoti kā līdzvērtīgi, pilnvērtīgi jauni cilvēki pretstatā vispārizglītojošām skolām, kurās dominē subordinācija un pakļaušanās vispārpieņemtiem standartiem. Mākslas un mūzikas skolās bērni iemācās sadzirdēt sevi. Tas ir galvenais.
Es joprojām sazinos ar savu Bauskas mākslas skolas klasesbiedri Namedu Beli-Austrumu, kura pēc ilgstoša darba Anglijā atgriezās un Rīgā nodibināja brīnišķīgu ziedu salonu «Aina», tas nosaukts viņas mammas vārdā.
Piedod, bet uzdošu personisku jautājumu – kā sokas tavai mammai Ingunai Balodei, kas Bauskas 1. vidusskolā bija iemīļota latviešu valodas un literatūras skolotāja, pirms jūsu ģimene 1994. gadā pārcēlās uz Rīgu?
– Paldies par jautājumu, tas ir mīļi! Mamma un viņas dzīvesbiedrs Leo jau 15 gadu dzīvo Kanādā. Mamma Toronto priekšpilsētā ir senioru aprūpes centra «Kristus dārzs» sociālā darbiniece. Centrā galvenokārt dzīvo latviešu izcelsmes cilvēki. Darbības jomas mammai ir bezgala daudzveidīgas, viņa ir ļoti kvalificēta speciāliste, aizrāvusies ar savu profesiju. Katru gadu cenšas atvaļinājuma divas nedēļas pavadīt Latvijā kopā ar mana brāļa Kaspara un manu ģimeni. Kaspara specialitāte ir WEB dizains. Starp citu, manām abām dzejas grāmatām viņš izveidoja dizainu, kas bija ļoti, ļoti labs.
INGMĀRA BALODE
Dzimusi 1981. gadā.
No 1987. līdz 1994. gadam mācījusies Bauskas 1. vidusskolā, trīs gadus – Bauskas mākslas skolā.
Beigusi Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolu.
2002. gadā absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas tēlniecības nodaļu.
2005. gadā beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) starpkultūru sakaru Latvija-Polija specialitātē un ieguvusi bakalaura grādu humanitāro zinātņu mākslās.
2009. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslās LKA kultūras teorijas nozarē.
Kopš 2010. gada – LKA doktorante.
No 1996. gada nodarbojas ar literāro darbu tulkošanu, raksta recenzijas Latvijas periodikā par grāmatām un kultūras notikumiem.
No 2007. līdz 2012. gadam – tekstu redaktore, tulkotāja, projektu vadītāja portālā un izdevniecībā «1/4 Satori».
No 2012. līdz 2016. gadam – redaktore un starptautisko izdevējdarbības projektu vadītāja apgādā «Mansards».
Pašlaik – lektore LKA, vada visdažādāko tekstu radīšanas kursu «Teksta praktikums» bakalaura un maģistra programmas studentiem.
Prozas un dzejas tulkotāja no poļu, slovāku, čehu, slovēņu, itāliešu, maķedoniešu, angļu, krievu, ukraiņu u. c. valodām.
2014. gadā nominēta starptautiskajai IBBY «Honour List» balvai kopā ar 150 citiem pasaules autoriem un tulkotājiem par M. Ložiņska pasaku krājuma «Būtnes bēg» tulkojumu latviešu valodā.
Dzejas krājuma «Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli» autore. 2007. gadā saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu kategorijā «Labākā debija».
Par dzejoļu krājumu «alba» 2012. gadā ieguvusi Latvijas literatūras gada balvu kategorijā «Labākais dzejas krājums».
«Mani laikabiedri mīl mazas lietas,
sausas jūraszvaigznes, kas aizmirsušas par jūru,
nekustīgus, skumjus pulksteņus, pastkartes,
sūtītas no vairs neesošām pilsētām
un norakstītas nelasāmā rokrakstā,
kur iedomāt vien var vārdus
«skumstu», «slimoju» vai arī «beigas».
Apbrīno rimušus vulkānus.
Netiecas spozmes.»
Ādams Zagajevskis
