Mūsdienīgā vistu kūtī vistas mīt un gaiļi ar’.
Mūsdienīgā vistu kūtī
Vistas mīt un gaiļi ar”.
Gaiļu tomēr vairākumā,
Dziedāt tie un plūkties var.
Vistas bezrūpīgi knosās,
Reti kādu olu dēj,
Ja vien nobarotie gaiļi
Viņas pabužināt spēj.
Pēkšņi kādai vistai riebjas
Kūtī piemērotais klons,
Dižam gailim tā čukst ausī:
“Mīļais, tu mans mil(i)jons!”
Gaiļi valdīšanas kārē
Savstarpējus strīdus sāk,
Dalot perēkļus un laktas,
Kompromisu nepanāk.
Tad ar asinātiem piešiem
Tie cits citam virsū brūk,
Itin nejauši tad gadās,
Ka pa gaisu spalvas jūk.
Gailis, tas, kurš cīņu zaudēs,
Vēl pēc atriebības slāps.
Velti cerēt, ka viņš kādreiz
Augstākajā laktā kāps.
Likums viens ir vistu kūtī:
Grāb un neprasi – vai drīkst,
Lai tev kādreiz vecumdienās
Trūkumā nav jānonīkst.
