60 gadu jubileju svin Nadežda Muceniece Rundālē.
Rundāliete Nadežda Muceniece strādājusi par hidroģeoloģi, kopusi piemājas saimniecību, bet pašlaik bauda nesteidzīgu ikdienu, strādājot dārzā, daudz lasot un priecājoties par mazbērniem.
No grausta līdz pilij
Nadežda ir no Krievijas, kur Urālu apgabalā aizvadījusi pirmos 17 dzīves gadus. Viņa mācījusies par ģeoloģi Sanktpēterburgas institūtā. Studiju laikā satikusi Aivaru, staltu, blondu puisi ar zilām acīm. Abi apprecējušies trešajā kursā. Dzīvesbiedrs diemžēl jau devies viņsaulē.
Nadežda un Aivars 1983. gadā atbraukuši uz Latviju strādāt. Sākotnēji dzīvojuši Skrundā, kur Nadeždai piedāvāts hidroģeoloģes darbs. Viņas vadībā Latvijā izurbts ne viens vien milzu caurums. Kad sākās atjaunotās neatkarības laiks, nozari pārņēma privātie investori. Kopš 1989. gada Nadežda kopā ar vīru darbojās piemājas saimniecībā Rundālē, kur netālu pāri laukam dzīvoja Aivara māte.
Aivara nopirktais nams bijis bez logiem, durvīm, tik tikko turējies kopā pussabrukušas jumta konstrukcijas dēļ. Nadežda bijusi šokā: «Kad pirmo reizi ieraudzīju, man nebija, ko teikt. Tas bija grausts, ne māja, bet es uzticējos savam vīram – viņš zina, ko dara,» atminas jubilāre. Nams Nadeždas, Aivara un viņu bērnu – Kristīnes un Kaspara – rokām lēni un pacietīgi atdzima. Paralēli mājas būvniecībai ģimene izveidojusi zemnieku saimniecību – audzējuši sivēnus un buļļus.
Patīk ceļot
Urālos dzīvo Nadeždas ģimene, uz Krieviju rundāliete dodas reizi divos gados. Meita Kristīne ir bieža ceļabiedre. «Reiz pie radiem braucām ar vilcienu. Tas bija murgs! Trīs dienas vilcienā ir par traku!» secina Kristīne.
Mammai gan patīkot. Viņa bērnībā izbraukājusies ar sliežu transportu un pie vilciena trokšņiem pieradusi. Urālos taigā devušās pastaigā un nomaldījušās. «Ar gadiem ainava mainās un zināmās vietas kļūst svešākas. Apmetām desmit kilometru līkumu, bet mājās nokļuvām. Nekas traks,» smaidot piedzīvojumu atceras Nadežda.
Rundāliete nereti ceļo kopā ar draudzeni. Pabijušas Ungārijā, Slovākijā un Stokholmā.
Nadežda ļoti daudz lasa. Viņas tēvs bijis liels lasītājs. Tāda ir arī Kristīne. Mazbērniem bieži lasa pasakas. Jubilāre iecienījusi detektīvus, bet, kad prāts skumīgāks, tad pie sirds ejot vieglāka satura romāni.
Laiks rit daudzpusīgi
Mazbērni ir jubilāres lielākais dārgums. «Lai arī man algota darba pietrūkst, esmu droša, ka strādāju savu sirdsdarbu. Dziļi sirdī vienmēr esmu jutusi, ka man jābūt mājās, jāgādā par tuviniekiem un jāaudzina mazbērni. Paldies Dievam, ka man ir iespēja to darīt,» teic rundāliete.
Kristīne stāsta: «Mamma gatavo lieliskus krievu virtuves ēdienus. Tā neviens cits nemāk.» Nadežda kopj arī piemājas dārziņu. Viņai ļoti patīk puķes.
Jubilārei tuva sēņu lasīšana. Uz ogām gan šķebina pat paskatoties. «Urālos, lai būtu paēduši, nereti iztikām no dabas veltēm. Ogas esmu pārlasījusies un pārēdusies visam mūžam. Pie mājas aug pāris ogu krūmu, bet tikai tāpēc, lai mazbērniem ir, ar ko panašķēties. Lai es ogotu – nekad!» dzelžaini apgalvo jubilāre. Nadežda un Kristīne iecienījušas teātri, baletu un operu.
Nadežda uzskata, ka ikdienas gaitās jādodas ar smaidu un optimismu. Ar to viņu «aplipinājis» vīrs. «Viss sākas no mazumiņa. Likām ķieģeli pie ķieģeļa – uzcēlām māju. Stādījām koku pie koka – izauga mežs. Audzējām sivēnu un bulli – tikām pie ganāmpulka un lielas saimniecības. Viss ir iespējams, ja vien sirds un prāts ir pacietīgs,» pārliecināta saimniece.
