Kādā radio diskusiju raidījumā iecerēto sižetu nejauši ar kājām gaisā sagrieza zvanītājas jautājums.
Kādā radio diskusiju raidījumā iecerēto sižetu nejauši ar kājām gaisā sagrieza zvanītājas jautājums. Gudri ierēdņi spriedelēja par labumiem, kādi būs gaidāmi, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti. Un tad piezvanīja kāda, pēc balss spriežot, paveca sieviņa, un jautāja: «Vai tā Eiropas Savienība beidzot manā autobusu pieturā uzstādīs soliņu? Esmu lūgusi visādiem priekšniekiem, vienas atrunas un solījumi.»
Augstās amatpersonas sākumā apmulsa par tik praktisku jautājumu, tad noskaidroja sievietes dzīvesvietu un apsolīja, ka darīs visu iespējamo, lai pieturvietu sakārtotu vēl līdz Latvijas iestājai ES.
Diskusiju atcerējos, kad līdzīgā jautājumā kārtējo reizi centos ko panākt kādas mūsu avīzes lasītājas labā. Viņas stāsts bija līdzīgs. Autobusu pieturas stabiņš jau labu laiku nopostīts. Jauki, ka šoferīši ir zinoši un pasažierus šajā vietā vēl uzņem un izlaiž no braucamā, teica lasītāja.
Zināms, ka autobusu pieturvietu sakārtošana ir Latvijas Autoceļu direkcijas pārziņā. Tās Bauskas rajona nodaļas vadītājs par ceļa zīmes uzstādīšanu tika informēts vairākkārt. Īpaši daiļrunīga bija viņa pēdējā atbilde, pareizāk sakot, atrunāšanās. Tika skaidrots par tāmēm, projektiem, materiālu un naudas nepietiekamību. Viena pieturas stabiņa ierīkošanas maksa sasniedzot pat vairāk nekā pussimt latu… Radās iespaids – nepieciešami Saeimas budžeta grozījumi, lai sakārtotu vienu ceļmalas pieturvietu. Drīz problēmas risinājuma apjausma nāca pilnīgi citā sarunā.
Vaicājot kādas pašvaldības vadītājai, kādi darbi šovasar iecerēti un tiks īstenoti, saņēmu milzum daudz informācijas. Kāds ceļš tiks labots, cits no jauna izbūvēts, vienai saimniecībai tiks palīdzēts, citur nekārtības novērstas. Taču uzskaitītie darbi bija reāli paveicami. Saruna notika pirms vairāk nekā mēneša, dzirdu, ka solītais tiešām tiek pildīts. Šai pašvaldības vadītājai tieši vaicāju: «Klau, kāpēc tu tā darbojies? Zinu kādu citu pagasta vadītāju, kuru ar visiem padotajiem nieka pienākuma veikšanai jau gadu nevar iekustināt.» Atbilde bija vienkārša: «Esmu te tikai mazliet vairāk nekā gadu. Ja šajā amatā tāpat kā minētais pagastvecis būtu jau 15. gadu, noteikti tik daudz nestrādātu un nedarītu. Esmu pārāk jauna, varbūt arī dumja, traka un enerģiska.»
Varbūt tiešām pārāk ilga «iesēdēšanās» amatā notrulina enerģiju un darboties gribu. Viss šķiet zināms, pierasts, maznozīmīgs un līdz ar to arī paliek nepadarīts. Varbūt vērts laiku pa laikam amatpersonām atkal sākt ar mazumiņu – šajā gadījumā paņemt lāpstu un ierakt pirmo autobusu pieturas stabiņu. Par šo jautājumu vēlams padomāt, rudenī taču gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Vai «augstajā namā» kāds nav pārāk aizsēdējies?
