Brunavas pagasta Budbergā viss mūžs un darba gaitas aizritējušas Kārļa un Ainas Āžu ģimenei. Radiņu, draugu un kaimiņu sirsnības un vēlības apņemts, Kārlis šomēnes svinēja 80. dzimšanas dienu.
Brunavas pagasta Budbergā viss mūžs un darba gaitas aizritējušas Kārļa un Ainas Āžu ģimenei. Radiņu, draugu un kaimiņu sirsnības un vēlības apņemts, Kārlis šomēnes svinēja 80. dzimšanas dienu.
Svētkus viņam bija sarūpējušas bērnu, meitas Ārijas un dēla Jāņa, ģimenes. Papam bija jāizdomā, ko viņš vēlas ielūgt dzimšanas dienas svinībās, sacīja vedekliņa Ērika. Kopā sanāca budberģieši, arī citi tuvāki un tālāki viesi. Garo dzīves gājumu atminoties un apcerot, pa vidu notikumiem «iesprikšķējās» kāds joks. Kaut arī bērnu ģimenes bija par visu gādāju- šas un visu pārdomājušas, jubilārs ik pa brītiņam izcēla dzīves faktus vai trāpīgi raksturo- ja viesus. Arī stājās līdzās mūziķiem, ņēma mikrofonu un dziedāja.
Glabā vecu vijoli
Biju domājusi gaviļniekam vaicāt, kā tas ir – visu mūžu nodzīvot vienā vietā? Svētku vakars sniedza atbildi – arī viens noslēgts zemes stūrītis – Budberga un tuvējā Brunavas apkaime – var būt bezgala interesanta. To apliecināja mazdēlu veidotā senu fotoattēlu mozaīka, kas tika parādīta uz liela ekrāna un kuru trāpīgi komentēja jubilārs. Nepārprotami bija saskatāma viņa līdzība ar tēvu, vienkāršu vīru, kurš devies uz Rīgu un izmācījies par beķeri. Darbojies arī Rīgas Latviešu biedrībā, vēlāk izbraukājis tālo Krievzemi un atgriezies atpakaļ dzimtajā pusē. No tēva Kārlis mantojis vijoļspēles māku. «Indrānos» instruments joprojām glabājas. Kaut arī tā kvalitāte zudusi, Kārlis, īpaši aicināts, ceļ vijoli pie pleca.
Viss ir līdzsvarojies
Jubilārs allaž ir runātīgs, un arī man sacīja: «Tu padomā, ko savā mūžā esmu piedzīvojis! Vairākus valdonības laikmetus, kad pasaulē un valstī kārtību noteica viena personība.» Znots Rūdolfs Ozoliņš uzskata: «Paps uz dzīvi skatās plaši un filosofiski, bet mamma saimnieciski un konkrēti. Atceros, reiz, kad viņš nevarēja atrast, kur kreklu nolicis, Aina viņu sabāra. Tēvs vaicāja – vai tu zini, kas ir Nepālas galvaspilsēta?» Kārlis var būt vēl zobgalīgāks, jautādams, piemēram, vai uz Kubu var aizbraukt ar vilcienu? Mamma tad attrauc – nu gan tu pārspīlē.
«Indrānu» saimniece bilst, ka arī grūtuma un kreņķu garajā mūžā ir bijis gana, bet tie līdzsvarojušies ar labo.
Pozitīva filosofija
Gadi aizšķetinājās līdz šodienai, kas Āžu ģimenei ir bagāti ar trim mazdēliem un vienu mazmeitu, ar bērniem, kuri spēj palīdzēt vecākiem. Un šajā vērtību sistēmā ir tas netaustāmais, bet varbūt pats svarīgākais – dzimtas gars. Mazdēls Valts, kurš izvēlējies māmiņas profesiju un kļuvis par ārstu, sacīja: «Man simpatizē vectēva dzīves filosofija, viņš visu uztver pozitīvi. Arī tādos brīžos, kad kādam gribas kārtīgi sadot.» Jaunākais mazdēls Reinis vēl mācās Ādažu vidusskolas 4. klasē. Viņš dziļdomīgi teica, ka visu svētku vakarā notiekošo varot pateikt četros vārdos: «Daudz laimes dzimšanas dienā!» Mazmeita Klinta atzinās: «Varu lepoties ar vectēvu un arī viņam ir, par ko lepoties.»
Savējo siltums
Jubilārs man vēlāk sacīja: «Jauni būdami, visu enerģiju likām bērnos. Vēlējāmies, lai viņi skolojas un iegūst augstāko izglītību. Tagad prieks par mūsu mazbērniem. Abi vecākie jau beiguši augstskolu un strādā labā darbā.» Meita Ārija ilgus gadus dzīvo Jelgavā un ārstē bērnus. Dēls Jānis strādā Rīgā, ir akciju sabiedrības «Elijas projekts» valdes priekšsēdētājs un akciju sabiedrības «LNT» valdes loceklis. Āžu ģimenes jaunā paaudze ir gana aizņemta darbā un ne jau bieži atrod laiku ciemoties Budbergā.
«Indrānos» dzīvo Ainas un Kārļa krustdēliņš Ritvars. Desmit gadu vecais zēns mācās Mežgaļu pamatskolā, kas ir viņa dzīves viena daļa. Otra saistīta ar krustvecākiem. Par to nav jāteic īpaši vārdi. Vien redzot, cik mīļi zēns apskauj krustmāmiņu un pieglaužas viņai, saprotams, ka Ritvaram «Indrāni» ir savas mājas.
Budberģiešiem piemīt tāds nerātnīgs, bet labdabīgs humors. Svētku vakarā to uzturēja arī znots Rūdolfs, kurš gadu ritumā iepazinis sievastēva dzimto pusi un ļaudis. Katrā pieteikumā viņš trāpīgi raksturoja jubilāra sveicējus. Kad aicinājums izskanēja pasaulē vislabākajai kaimiņienei Aņņukam, saklausījām šādus vārdus: «Es mīlu Kārli un ceru, ka Aina mums pa kājām nemaisīsies.»
Acis vienmēr dzirkstī
Radu un kaimiņu, draugu uzrunās atklājās daudz interesanta. Arī tas, ka «acis Kārlim nekad nav bijušas apdzisušas». Grūti iedomāties, kā tās izskatījās tālajā 1946. gadā, kad viņš atgriezās mājās no filtrācijas nometnes, kur bija lemts būt kopā ar citiem latviešu leģionāriem. Kaimiņš Jānis Druseiks atcerējās: «Kārlis svēra kādus 45 kilogramus. Mana māte bija pagatavojusi ēst un aicināja visus pie galda. Viņš gribēja vēl un vēl. Tolaik cepām rudzu maizi, tādus lielus, piecus kilogramus smagus kukuļus. Viens tika dots arī Kārlim. Bažījāmies, ka tik viņš nepārēstos. Badu cietušam cilvēkam tik sātīga maize var skādēt.»
Kārlis ir izturējis dzīves uzliktos pārbaudījumus. Viņam patīk kavēties atmiņās – par savu dzimtu, par Budbergu un tās ļaudīm. Tiekoties ar viņu, jaušams, ka, gadiem ritot, iespējams saglabāt gan enerģiju, gan spriganu domāšanu.
