Atziņa «Gribējās, kā labāk, bet iznāca…» nudien ir klasiska, neapstrīdama patiesība, nevis asprāšu izdomājums. Arī žurnālistu ikdienā reizēm nākas par to pārliecināties.
Atziņa “Gribējās, kā labāk, bet iznāca…” nudien ir klasiska, neapstrīdama patiesība, nevis asprāšu izdomājums. Arī žurnālistu ikdienā reizēm nākas par to pārliecināties.
Grib sagādāt pārsteigumu
Decembra sākumā nepazīstama lasītāja, kura dzīvo Zemgales citā pilsētā, atsūtīja elektroniskā pasta vēstuli. Viņa ieteica intervēt kādu vīru un apgalvoja, ka simpātiskajam cilvēkam tas būšot jauks pārsteigums. Nosauktais uzvārds liecināja, ka viņš nāk no Bauskas rajonā pazīstamas dzimtas. Atlika vien sameklēt tālruņa numuru, lai vīrieti brīdinātu par iespējamo interviju. Jau bija skaidrs, kurā laikraksta numurā un kādā rubrikā rakstiņu varētu publicēt.
Devos pie kolēģes, kurai piezīmju bloknotā ir rūpīgi ierakstīti daudzu lauksaimniecības speciālistu tālruņu numuri. Atradu vajadzīgo un piezvanīju. Nepazīstamu solīda vecuma personu uzrunāt vārdā man nešķita īsti pareizi, tādēļ minēju uzvārdu ar piebildi “kungs”. Mani nedaudz mulsināja dzimtas slavenais uzvārds un kolēģes komentārs par iecerētā apraksta varoņa atturīgo stilu.
Jauni tēvi tagad “ir modē”
Informēju svešinieku par redakcijā saņemto vēstuli un savu vēlmi nekavējoties izpildīt rakstītājas lūgumu. Klausulē atskanēja smiekli, kam sekoja situācijas asprātīgs novērtējums. Nopriecājos, ka vīrietim ir laba humora izjūta. Tomēr mūsu turpmākie kontakti neveidojās tik raiti, jo nākamajā dienā svešinieks paziņoja, ka esot jāpaliek mājās ar mazu bērnu, tālab ierasties uz sarunu nevarot. Nekādas aizdomas manī neradīja apzīmējums “mazs bērns”, jo mūsdienu Latvijā vairums pusmūža vīriešu steidz apprecēt gluži jaunas sievietes un kārtējo reizi kļūst par tēviem. Pārmest realitātes izjūtas trūkumu man patiešām nevarētu.
Nepielūdzami tuvojās publikācijas nodošanas pēdējais brīdis, bet mēs vēl nebijām satikušies. Ignorējot pieklājību, sāku zvanīt pat vairākas reizes dienā, jo man šķita, ka nepazīstamais varētu pārdomāt un vispār atteikties no sadarbības. Balts laukums avīzē ir bieds, kas mūsu profesijas pārstāvjus piemeklē murgainos sapņos…
Atšķiras tikai vārds
Beidzot atvērās durvis un redakcijā ienāca smaidīgs puisis. “Jūs esat tik jauns?” pārsteigumā iesaucos un sāku nojaust ko nelāgu. Pārjautāju, kāds ciemiņam ir uzvārds. Viss sakrita. Gluži tāpat kā nodarbošanās – lauksaimniecība. Tad gribēju uzzināt vārdu… Jā, tas sākās ar to pašu burtu kā slavenās dzimtas pārstāvim, tikai, protams, bija cits. Turklāt viesis piebilda, ka Zemgales pilsētā, no kurienes saņēmām vēstuli ar ieteikumu, arī viņam dzīvo laba paziņa. “Kundzīte gados,” jaunais cilvēks precizēja.
Tad viņš atkal sāka smieties, par ko klusībā jutos pateicīga. Mēs kādu laiciņu parunājām, es uzrakstīju paredzēto materiālu, taču joprojām jūtos neērti. Esmu nolēmusi sākt visu no gala un jaunajā gadā piezvanīt arī ĪSTA-JAM – lasītājas ieteiktam – varonim.
