Helmuts Rubenis ir divdesmit trīs gadus vecs puisis, kurš sadzīvo ar bērnu cerebrālās triekas sekām. Jauneklis kopā ar māmiņu mīt Dāviņu pagastā. Viņš studē pedagoģiju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 3. kursā.
Helmuts Rubenis ir divdesmit trīs gadus vecs puisis, kurš sadzīvo ar bērnu cerebrālās triekas sekām. Jauneklis kopā ar māmiņu mīt Dāviņu pagastā. Viņš studē pedagoģiju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas 3. kursā.
Kad piedāvājuši studēt psiholoģiju, Helmuts kategoriski atteicies, pamatojot, ka «viņam ir noriebies pēc citiem satīrīt». Ko tad darot psihologi? Viņi nopūloties ap morālām un psihiskām traumām, kuras gūtas audzinot. «Es orientējos uz intelektuālu darbu, jo nevaru vienā laidā gāzt kokus. Mani aizrauj datori, mūzika, valodas, rakstu ironisku dzeju par skolas tēmu, tas palīdz «izlādēties»,» tā Helmuts. Viņš brīvi runā krievu, angļu valodā, «neapmaldītos», sazinoties zviedriski un ukrainiski.
Helmutu satieku, kad viņš ar ragaviņām uz mājām velk cukurbiešu maisu. Jaunietis stāsta, ka saknes salasījis uz ceļa. «Kā nepaņemsi lopiņiem!» tā Helmuts. Viņš teic: «Lai uzlabotu dzīves apstākļus, noderētu malka, lai atrastu darbu, nepieciešams dators, arī studijām tas būtu atspaids.»
Vai tu, Helmut, pats jūties citāds?
– Kamēr neparādos sabiedrībā, nešķiet, ka esmu invalīds. Tiklīdz sāku meklēt darbu, kārtot kādas darīšanas – momentā. Viscilvēcīgāko attieksmi pret sevi esmu jutis no savas pirmās skolotājas – tagadējās Misas vidusskolas direktores Rūtas Kārkliņas.
Viņa izturējās pret mani tāpat kā pret pārējiem bērniem. Es biju dzīvespriecīgs, jautrs. Esmu mācījies speciālā skolā Raiskumā, Cēsu rajonā, kā arī Bauskas 1. vidusskolā. Man dažreiz patīk, ja bērns, ieraugot mani, rausta māti aiz svārkiem un jautā, kāpēc tas zēns vai onkulis tā iet? Viņš zinās, ka ir tādi cilvēki…
Tev atteikts darbs, tiklīdz noskaidrojies, ka esi invalīds. Tāpēc bieži vien CV to nemaz nepiemini. Kā tu sevi raksturotu potenciālajam darba devējam?
– Es esmu enerģisks, ja ir, kur to likt. Ja nav, esmu garlaicīgs, apātisks, ne īpaši komunikabls. Pastāstīšu kādu gadījumu. Tas bija vēl mājapmācības laikā bērnībā. Nodarbību starplaikā skatījos fil- mu. Sēdēju ar muguru pret durvīm un nepamanīju, kā ienāca daktere. Viņa pat nesasveicinājās, pagrozījās, pagrozījās un pēc tam uzrakstīja, ka es ne ar vienu nekontaktē- jos!
Vai apkārtējā vide kļūst piemērotāka invalīdiem?
– Patīkami redzēt uzbrauktuves, taču daudzi cilvēki netiek līdz tām, īpaši tie, kuri dzīvo laukos. Man tas nav tik spiedoši, jo es tieku autobusā, kaut četrrāpus, bet iekļūstu. Esmu pat veiksmīgi stāvējis vārtos minifutbola spēlē. Vairāk gan man padodas intelektuāli sporta veidi – šahs, dambrete.
Vai nejūties likteņa aizmirsts?
– Dievs nav bijis mazais bērns, mani tādu radot. Man tiek apgalvots, ka es biju gai- dīts bērns. Vai mani gaidīja tādu – tas nav svarīgi. Veselajiem neklājas jautrāk. Viņiem ir daudz iespēju sadarīt muļķības. Ja man būtu jāmaksā par ceļu, es nevarētu skoloties. Dienā, lai nokļūtu līdz Bauskai un atpakaļ, man ir nepieciešami 70 santīmi. Uz vidusskolu braukājot, mēne- sī man būtu vajadzējis iztērēt 21 latu tikai ceļam! Dodoties uz Rīgu studēt, nepieciešami vairāk nekā divi lati. No ma- nas pensijas nekas pāri nepaliktu.
Man ir piešķirts studiju kredīts, ar kuru daļēji sedzu studiju maksu. Daļai sagrabinu no pensijas, nokaujam kādu sušķīti… Protams, kad man bija darbs Bauskas pamatskolā, kurā pasniedzu datorstun- das, viss bija daudz vienkār- šāk.
Es, piemēram, varētu tulkot tehnisko literatūru, ka švirkst vien. Ja būtu nauda, varētu iegūt autovadītāja tiesības un strādāt Rīgā, taču negribu pamest māmiņu vienu pašu. Viņa palikusi vienīgā no tuviem cilvēkiem, brālim ir sava dzīve. Mans tēvs ir miris. Viņš aizgāja Valentīndienā, tā kā «mīlnieku dienu» tik drīz nevarēšu svi- nēt. Turklāt šie būs pirmie Ziemassvētki bez tēta…
Dzīvot ir vieglāk, ja iesaistās domubiedru grupā. Vai esi kādā invalīdu biedrībā?
– Vēlējos no «Rūpju bērna» pierakstīties pieaugušo invalīdu biedrībā. Man pavēstīja, ka viņiem beidzoties finanšu gads, lai es pienākot vēlāk. Pēc tādas uzņemšanas vairs neesmu mēģinājis. Esmu nodomājis pats sazināties ar organizāciju «Apeirons». Man šķiet, ka invalīdu apzināšana un palīdzības sniegšana Bauskā «klibo». Vienīgais atbalsts, ko esmu saņēmis no pašvaldības kopš tiem laikiem, kad «vara mainījās», ir 25 lati. Tas notika nesen. Finansiālā situācija neļauj invalīdiem abonēt preses izdevumus. Mums būtu nepieciešamas izbraukumu mācī- bas, kur pulcēties, jo izglītības iestādes nav piemērotas šādiem cilvēkiem.
Man šķiet, ka bāreņi īpaši dramatizē situāciju, kurā atrodas. Protams, viņiem trūkst tuvāko, taču nav acīmredzamu kaišu. Psihiski slimi cilvēki tiešām ir apdalīti, lai arī vi- ņiem ir tuvāko atbalsts, vi- ņus sabiedrībā nesaprot. Turklāt viņi neuzskata sevi par atšķirīgiem, invalīdi gan.
Invalīdiem nav īpašu vajadzību, tās ir tādas pašas kā visiem, tikai tās ir jāapmierina citādāk.
Kas tev ir grūti?
– Garīgu ierobežojumu man nav. Pārlēkt jostasvietai es nevaru. Zāles man nav jādzer. Man var līdzēt tikai ārstnieciski vingrojumi, taču tam nav piemērotu apstākļu.
Ko tu domā par cilvēkiem?
– Samērā kašķīgi. Man ar sabiedrību neveicas. Parasti nokļūstu vietās, kur ir intrigas, divkosība. No mums vien jau sabiedrība sastāv. Nav iespējams vainot tikai sevi vai tikai sabiedrību. Man nav iemesla ienīst visu pasauli, jo visu vēl neesmu redzējis.
Tavi tuvākie plāni?
– Es esmu nodomājis rakstīt kursa darbu. Ļoti daudzām nozarēm ir apakšnozares, kas pēta kļūdas, nepareizības. Pedagoģijā nekā tāda nav. Pedagoģiskā ētika cenšas mācīt, ka jādara tā un šā, bet ko lai iesāk, ja jau pirms tevis kāds ir darījis nepareizi? Es neesmu pirmais un vienīgais, kurš to ir pētījis. Jūlijs Aleksandrs Students jau to veicis sen pirms manis.
