Eiropas nedēļa Latvijai tik aktuālo tēmu par iestāšanos Eiropas Savienībā un 20. septembra referendumu paspilgtina kā daba zaļo krāsu šajās pavasara dienās.
Eiropas nedēļa Latvijai tik aktuālo tēmu par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un 20. septembra referendumu paspilgtina kā daba zaļo krāsu šajās pavasara dienās. Tiekoties un runājoties ar lauku ļaudīm, esmu secinājusi – katram sastaptajam Eiropa patiešām ir domās, prātā un nojausmās. Jāteic gan, ka pārsvarā jaušamas bažas. Un tās rodas, manuprāt, neskaidrības dēļ. Protams, var sacīt, lai lasa avīzes, klausās radio un skatās televīziju. Informācijas ir milzum daudz. Jā gan, bet pāris gotiņu īpašniekam un plēvju māju būvētājam vai bišu audzētājam vajag konkrētu skaidrojumu un sapratni. Vispirms taču katrs domā – kā būs ar mani? Ir uzņēmīgi saimnieki, kuri sameklē speciālistus un neiet projām, kamēr nav noskaidrots, ko un kā darīt. Diemžēl viņu nav vairākums, un lielākajai daļai vajadzīga citāda pieeja. Nederēs uz daudzām papīra lapām drukāti teksti ar mūsu ieguvumu un zaudējumu izklāstu.
Labas skaudības vērta ir Bauskas lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītājas Eleonoras Maisakas enerģija, lauku ļaudīm sniedzot zināšanas uzņēmējdarbībā un šajā gadā arī informāciju par Eiropas Savienību. Lektore jau iepriekš daļēji zina, kas kur viņu sagaidīs. Tajos pagastos, kur pašvaldība savus iedzīvotājus rosina domāt par nākotni un vēlas skaidrot Eiropas lietas, uz sarunām ierodas vairāk interesentu. Piemēram, Bārbelē, Stelpē, Codē, Skaistkalnē. Diemžēl jāsecina, ka ļoti daudz balsstiesīgu personu, kurām 20. septembrī būs jāpiedalās referendumā, tā arī paliek neuzrunātas. Sak, paši vien vainīgi. Vai nevajadzētu spriest citādāk – kā izglītot mūsu ļaudis, jo viņiem tomēr būs jādzīvo vienotajā Eiropas telpā, lai taču ātrāk viņi gūst vajadzīgos priekšstatus. Kāpēc šajā izglītošanas procesā nevarētu iesaistīties pieaugušo izglītības koordinatori, kuri ir gandrīz katrā pagastā? Pirmsiestāšanās periodā īpaši svarīgi būtu, lai ikviena pašvaldība rosinātu lauksaimniecības konsultantu strādāt ar lauku iedzīvotājiem. Kā zināms, valsts pirms dažiem gadiem konsultantu darbu pārtrauca finansēt, kaut arī tādai rīcībai bija pats nepiemērotākais laiks.
Gada sākumā Bauskas rajonā, tiekoties ar zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, uzrunāju viņu, sacīdama, ka, manuprāt, lauku iedzīvotāju informēšana ir nepietiekama un arī aizkavēta. Amatpersona bija vienisprātis.
Taču aktīvs ES izglītošanas process, kas daļēji būtu veicams pat individuāli, nav vērojams. Nejūtu, ka izdosies piekļūt sabiedrības slānim, kuru nākotne jaunajā valstu savienībā var ietekmēt visvairāk. Baidos, viņi nezinās un nesapratīs, kā sagatavot dokumentus, lai iegūtu daudzkārt pieminētos ES dažādu veidu maksājumus. Jau valsts nacionālais atbalsts to daļēji apliecina. Nauda gan mēdz būt ietekmīgākais audzināšanas līdzeklis. Zinot, ka to varēs saņemt, varbūt modīsies arī mazais saimnieks.
