Laikraksta «Bauskas Dzīve» 31. maija numurā, nodaļā «Policijas vēstis», kārtējo reizi izlasīju ziņojumu par elektrības vadu zādzībām mūsu rajonā.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 31. maija numurā, nodaļā «Policijas vēstis», kārtējo reizi izlasīju ziņojumu par elektrības vadu zādzībām mūsu rajonā. Šīs pašas avīzes nākamajā lappusē ir nodrukāts sludinājums, ka Aizkrauklē, Jaunceltnes ielā 22a, «iepērk krāsainos lūžņus». Turpat norādīta arī alumīnija cena: no Ls 0,37 līdz Ls 0,47 (jādomā – par kilogramu). Rodas jautājums, kur tad citur Latvijā var «dabūt» alumīniju, ja ne no elektrības stabu vadiem? Tādi piedāvājumi ir bijuši arī agrāk. Ir pieprasījums, būs arī piedāvājums! Tas ir pilnīgi loģiski. Jābrīnās, ka līdz šim nav atrasts efektīvs cīņas veids ar vadu zagļiem.
Šajā jautājumā man ir savs viedoklis. Kāpēc «Latvenergo» un policija nevar vienoties ar Ministru kabinetu par attiecīga rīkojuma pieņemšanu, kas reglamentētu metāllūžņu iepirkšanas firmu dokumentācijas veidu? Šajos dokumentos noteikti būtu jānorāda metāllūžņu piegādātāja vārds, uzvārds, adrese utt. Sameklēt viltotus dokumentus šie «speciālisti» diez vai spēs. Kas traucē ieviest šādu kārtību? Kāpēc jau daudzus gadus ļauj iepirkt (pārdot) lūžņus gandrīz vai pilnīgi slepeni? Kā var spriest pēc zagļu «rokraksta», tie ir zinoši sava amata «meistari» un noķert viņus uz «labu laimi» diez vai izdosies. Policistu vai zemessargu arī pie katras pārvadu līnijas nenoliksi. Ja metāllūžņu piegādātājiem būs jāsniedz ziņas par sevi un attiecīgajiem dienestiem būs dota iespēja šīs ziņas kontrolēt, vadu zādzība strauji samazināsies vai izzudīs vispār.
