Baušķenieks Sandis Ūdris divus gadus dzīvoja Īrijā. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņš sevi dēvē par brīvmākslinieku, kurš šad tad arī kaut ko uzmūrē.
Baušķenieks Sandis Ūdris divus gadus dzīvoja Īrijā.
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» viņš sevi dēvē par brīvmākslinieku, kurš šad tad arī kaut ko uzmūrē. Daudzi viņu atceras kā apvienības «Masters of Ceremony» dīdžeju. Sandis atklāj, ka drīz šo darbu atsākšot. Jau rīt atpūtas centrā «Randevu» viņš sniegs nelielu programmu. Ja publikai patiks, tad «Masters of Ceremony» spēlēs biežāk.
Tātad tu arī biji pie tiem šampinjonu lasītājiem, par kuriem tik izteiksmīgi grāmatā «Šampinjonu derības» stāsta Laima Muktupāvela?
– Nē, biju tikai dzirdējis par šampinjonu «biznesu». Zināju, ka vai katrā sēņu fermā var sastapt kādu tautieti. Es šo darbu negribētu veikt, tas ir ļoti smags un nenovērtēts. Strādāju maizes ceptuvē un dzīvoju Beksfordas rajona mazā pilsētiņā Gorejā, apmēram tikpat lielā kā Bauska.
Tu biji arī dīdžejs. Raksturo šo vidi!
– Pateicoties paziņām, bija iespēja pāris reižu uzstāties divos klubos. Īrijā dīdžejiem ir milzīga konkurence. Joprojām cieņā ir vinila skaņuplates, līdzīgas tām, kādas reiz bija pie mums. Tajās mūzika skan dzīvāk, nav tik auksti elektroniska. Iespējams, ka vinila plašu laiki atgriezīsies arī pie mums. Laba dīdžeja iesācēja pults un divi atskaņotāji maksā aptuveni 170 latu.
Kā tevi uzņēma klubos?
– Manis spēlētā mūzika Īrijas klubos nav pati populārākā. Tur vairāk klausās «house», «tehno» mūziku. Mans lielākais ieguvums bija personīgā pieredze.
Pastāsti par klubu publiku!
– Daudzi lieto narkotikas, ar savu uzvedību traucē apkārtējiem. Ir stingri noteikts apmeklētāju vecums. Jauniešiem līdz 18 gadiem tiek rīkoti speciāli sarīkojumi, kur nevar iegādāties alkoholu. Īrijā, arī Anglijā, darbdienās klubos pēc plkst. 23 alkoholu nopirkt vairs nevar. Jāiztiek ar iepriekš sagādātiem krājumiem, jātusējas bez dzeramā vai arī jādodas uz mājām. Biju arī dažos patiesi lielos mūzikas klubos. Tādos, kur vienā ritmā dejo trīs, pieci tūkstoši apmeklētāju. Izjūtas ir vienreizējas. Esi viens no visiem, bet vari arī paiet maliņā, iemalkot kokteilīti, parunāt ar kādu.
Vai tevi neuztvēra kā svešinieku?
– Ģērbos tāpat kā vietējie. Kad sāku runāt, tad gan izprašņāja, no kurienes esmu. Tad daudziem stāstīju, kur atrodas Latvija, kas tā ir par zemi.
Ko īri zina par Latviju?
– Pirmajā reizē tikpat kā nekādas. Kad kartē uz eiro banknotes parādīju, ka esam netālu no Somijas, Zviedrijas, tad viņos radās apjauta. Pērn Marijas uzvara «Eirovīzijā» arī kļuva par tādu kā Latvijas vizītkarti.
Mājās tu neatgriezies tukšām rokām.
– Lielu daļu naudas iztērēju mūzikas lietām. Pārvedu ap 250 vinila plašu, modernu dīdžeja tehniku. Protams, arī draugi, ar kuriem iepazinos strādājot un kas tagad ir daudzās pasaules zemēs, ir mana bagātība. Sazināmies ar īsziņām, kādreiz sazvanāmies.
Kā vērtē šos divus svešā zemē pavadītos gadus?
– Tas ir simtprocentīgs ieguvums man – dīdžejam. Attīstīju sevi, izkopu daudzas iemaņas, iemācījos dzīvot svešā sabiedrībā. Manas angļu valodas zināšanas ar agrāko laiku nav salīdzināmas. Guvu pārliecību, ka šeit, Latvijā, ir kāds cilvēks, kurš spēj mani divus gadus gaidīt. Paldies Ievai par to! Tas varbūt ir mans lielākais ieguvums.
