Pirms tikšanās ar Aigu un Aivaru pārlasīju Latvijas vairāku premjeru vecgada uzrunas.
Pirms tikšanās ar Aigu un Aivaru pārlasīju Latvijas vairāku premjeru vecgada uzrunas. Tajās mums ieteikts sākt ar ikdienišķām lietām – būt centīgiem, strādīgiem, mācīties valodas, nomazgāt muti un izslaucīt sētsvidu, nečīkstēt, bet izmantot iespējas, ko dod šis laiks, un nebaidīties pieņemt jaunus izaicinājumus.
Nu jau var secināt, ka cilvēki premjeru sacīto ir ņēmuši vērā – iemācījušies valodas, apguvuši datorprasmi, jaunus arodus un sāk pieradināt sevi dzīvot tur, kur ar godīgu darbu var nopelnīt cieņu nepazemojošu algu. Bet tas nav Latvijā.
Lēmums doties uz Īriju noteikti neradās vienā dienā. Kā nonācāt līdz tādai domai?
– Toreiz tā bija vēlēšanās nopelnīt. Parēķināju, ka, strādājot Īrijā piecus gadus par minimālo algu, saņemšu tikpat, cik līdz pensijas vecumam, kalpojot valsts akciju sabiedrībā “Latvenergo”, kas bija mana darbavieta. Jautājums vēl, kāda būs pensija. Tolaik deviņus mēnešus Īrijas pilsētā Limerikā jau dzīvoja mana māsīca, bija, kur pirmās dienas apmesties. Pirms pusgada biju iepazinies ar Aigu un izteicis viņai bildinājumu. Nolēmām pārbaudīt sevi un kopdzīvi sākt Īrijā. Jāatzīst, neesam to nožēlojuši.
Vai tagad vairs nav vēlēšanās pelnīt?
– Par naudu vairs nesaspringstam, tā mums tagad nav galvenais. Strādājot varu nopelnīt pietiekami, lai uzturētu ģimeni, jo Aiga ir mājās ar meitiņu. Turklāt nav jāstrādā trijās darbavietās 18 stundu dienā bez brīvdienām kā dažam manam draugam Latvijā.
Dzīvojam četristabu mājā, esam nopirkuši mašīnu, nedēļas nogalē ceļojam pa Īriju. Ikdienā nepieciešamās preces, arī pārtika tur nav dārgāka kā Latvijā. Ja ir izsludinātas atlaides, tās tiešām ir ievērojamas.
Kad aizbraucāt, ar siltiem pīrāgiem un darba piedāvājumiem neviens lidostā nesagaidīja. Kāds bija sākums laimes zemē?
– Sākumā noīrējām istabiņu uz mēnesi it kā atvaļinājumam. Divas nedēļas meklējām darbu, skatījāmies piedāvājumus avīzēs, gājām uz aģentūrām. Abiem ar Aigu pirmais darbs bija ātrās ēdināšanas uzņēmumos. Sāku strādāt “Burgerking”, kur saņēmu 7,65 eiro stundā, Aiga – līdzīgā ātro uzkodu pārdotavā. Strādājot ne vairāk kā 40 stundu nedēļā, pelnīju ap 1000 eiro mēnesī, no tiem 350 bija jāmaksā par istabiņas īri, vēl papildus par elektrību, ūdeni, gāzi. Darbu meklējot, šajā laikā esmu izsūtījis CV uz kādām 280 vietām.
Un kas ir panākts?
– Iemācījos cept picas, strādāju datoru rūpnīcā, kur vajadzēja daudz labākas zināšanas tehniskajā angļu valodā, tādēļ pēc mēneša manā vietā pieņēma īru. Vācu un īru kopuzņēmumā montēju elektrības skapjus. Tagad strādāju Spānijas kompānijā “Global energy service”. Tā Īrijā apkalpo vēja ģeneratorus, kas tur ir ļoti iecienīti. Lai veiktu šo darbu, mācījos uzņēmuma rīkotos kursos Spānijā. Manā pārziņā ir divas fermas, kurās izmanto tikai vēja ražotu enerģiju. Esmu apmierināts ar darba apstākļiem, pienākumiem un samaksu. Turklāt mani vienmēr interesējusi alternatīvā enerģijas ieguve. Īrijā to ļoti atbalsta un attīsta, domājot par ekoloģisko situāciju.
Vai pelnāt tik daudz, ka vairs nav jārēķina, cik tērējat?
– Mājas datorā, programmā “Excel”, redzami visi mūsu ienākumi, iekrājumi, nodokļu maksājumi, izdevumi un pirkumi. Protams, es tam sekoju līdzi, bet veikalā varam nopirkt visu, ko gribas un vajag. Varu analizēt, ko esam varējuši gada laikā iztērēt Īrijā, un man nav salīdzinājuma ar iespējām Latvijā. Tādu nebija. Tagad Aiga sāks mācīties koledžā, lai iegūtu profesiju. Par to maksāsim, bet varam atļauties.
Vai tiešām visiem klājas tik labi?
– Ja cilvēks strādā, var nopelnīt un nav jāsitas vai nost. Zinu vairākus no Latvijas atbraukušos, kuri nedzīvo, bet ir ieciklējušies tikai uz to, ka jāpelna nauda. Dzīvo vagoniņā vai pat automašīnā, ēd vislētāko pārtiku, pēc drēbēm iet uz Sarkano Krustu un taupa, taupa, taupa. Pieļauju, ka dažiem ir kādi parādi Latvijā, varbūt jāpelna bērnu studijām.
Jūs teicāt, ka dzīvojat mājā. Esat to nopirkuši?
– Nē, mēs to īrējam. Kopš ierašanās Īrijā šī mums ir sestā dzīvesvieta. No Limerikas esam pārcēlušies uz Korku. Ir domāts par mājas pirkšanu, ja izlemsim palikt ilgāk. Par to vēl domājam. Man Latvijā ir daudz draugu, vairāk nekā Īrijā, bet arī tur esam iedzīvojušies. Svarīga ir izglītošanās iespēja un veselības aprūpe, arī valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Latvijā tas ir smieklīgs. Īrijas valsts pabalsts ģimenei ar bērniem ir 160 eiro mēnesī līdz 21 gada vecumam. Turklāt līdz mazuļa sestajai dzimšanas dienai ģimene ik gadu papildus saņem 1000 eiro. Tie nav vienīgie ieguvumi, ko esam izjutuši. Īriem ir lielas ģimenes – trīs četri bērni –, tas ir normāli. Domāju, mums būs līdzīgi.
Vai jūsu bērni būs īri?
– Nē, latvieši, Eiropas Savienības pilsoņi, kuri zinās tik valodu, cik spēs iemācīties.
Sarunai pievienojas Aiga. Viņa uzsver, cik īpaša Īrijā ir attieksme pret bērniem:
– Par zālēm un ārstēšanos grūtniecei Īrijā nav jāmaksā. Dzemdībās vietējā slimnīcā Aivars bija klāt, viss bija par brīvu. Baudījām laipnību un mediķu profesionalitāti. Kad ar mazo eju pastaigāties, izpelnos uzmanību tieši tāpēc, ka man ir bērns. Sveši cilvēki uzsmaida, parunājas, tā ir labvēlība. Mazulis tur nav traucēklis.
Ļoti strikti tiek gādāts par drošību. Līdz 12 gadu vecumam bērnu nedrīkst vienu atstāt mājās. Nav tādas iestādes, veikala, kurā nevarētu iekļūt ar ratiņiem, tur pat nepieļauj domu, ka tos varētu atstāt pie durvīm. Latvijā bērnam uzgrūžas un pat neatvainojas, Īrijā neko tādu neesmu manījusi.
Aivars: – Jūtos stabili, zinu, ka, piecus gadus nostrādājot Īrijā, man būs nodrošinātas vecumdienas. Šajā valstī strauji attīstās dažādas rūpniecības nozares. Darbs ir un būs. Arī ikdiena nenomāc, esam sapratuši, kāpēc ārzemnieki ir tik smaidīgi. Arī mēs esam tādi kļuvuši. Ilgi nebraucām ciemos uz Latviju, jo negribējās sabojāt omu. Arī šoreiz uz Rīgu nedevāmies, jo tā nav latviska pilsēta.
Kādi ir iespaidi, atbraucot uz Bausku pēc divarpus gadiem?
– Lielveikali, bankas, benzīntanki… Nekas cits klāt nav nācis. Lēts Latvijā ir alkohols un cigaretes, viss pārējais ir dārgāks nekā Īrijā. Bauskā kilograms cukura maksā ap 70 santīmu, tur – 70 centu. Vairs nemācētu te dzīvot.
Bet ja nu tomēr?
– Esmu domājis par to, ka jāuzkrāj kapitāls, lai varētu Latvijā izveidot firmu enerģētikas jomā, kas mani interesē, ko pārzinu, kurā iedziļinos un papildinu zināšanas.
***
– Baušķenieki AIVARS un AIGA RINKEVIČI uz Īriju aizbrauca 2005. gada aprīlī. Tā paša gada 19. novembrī viņi salaulājās.
– Meitiņai Justīnei Esmeraldai ir gads un deviņi mēneši, viņa dzimusi Īrijā.
– Aivaram ir 35 gadi, Latvijas Lauksaimniecības universitātes diploms, viņš ir inženieris enerģētiķis, strādājis va/s “Latvenergo” par operatīvā darba meistaru. Aigai ir 24 gadi, vidējā izglītība, strādājusi par bārmeni, turpina izglītoties Īrijā.
