Vjetnama, Koreja, Japāna, Afganistāna, Angola, Mozambika, Sīrija, Kuveita, Irāka, Etiopija… «Tilts», «Buferis», «Placdarms».
Vjetnama, Koreja, Japāna, Afganistāna, Angola, Mozambika, Sīrija, Kuveita, Irāka, Etiopija… «Tilts», «Buferis», «Placdarms». «M-16», «Kalašņikovs». PSRS, izsūtītie un «stukači». Amerika un Krievija, NATO. Leģionāri un strēlnieki. Ģedovščina vai iesvētīšana. Kalējs un Kononovs. Viens liels «ķīselis», bet mēģināšu šajā lietā likt savu viedokli.
Īstenībā šajā it kā bezjēgas vārdu virknējumā mēs varam atrast daudz kopīga. Šajās un citās valstīs es redzu krievu un amerikāņu karavīrus, instruktorus, izlūkus, snaiperus, mīnētājus, kas gatavi mirt, aizstāvot savas valsts intereses, lielvalsts intereses. Starpību šeit es neredzu. Visas šīs valstis ir «tilti» starp Āziju un Austrumiem, Austrumiem un Ameriku, Āfriku un Āziju, Austrumiem un Rietumiem utt. Pie kura «tilta» ir Latvija?
Visur ir bijuši «M-16» un «Kalašņikovs». Tie ir divi «draugi», kas pasaulē nav šķirami, un arī šeit es neredzu starpību. PSRS – savas inteliģences iznīcināšana, manas valsts «tilta» ieņemšana, latviešu izsūtīšana. Amerika – pieci dolāri par indiāņa skalpu (vienalga – bērns, sieviete, vīrietis), Hirosima un Nagasaki, 1954. gadā Nevadas tuksnesis (kad eksperimentālo trusīšu lomā bija tūkstošiem amerikāņu karavīru), rūpes par demokrātiju visā pasaulē. Krievija – Čečenija, NATO – Bosnija. Arī šeit es starpību neredzu. Tas viss ir viens liels «ķīselis», kurā mēs par varu cenšamies ielīst.
Visiem kariem pamatā ir etniskās, ticību un teritoriālās pretenzijas. Varbūt, pirms lienam NATO, pajautājam Filipīnām, kādēļ viņi atteicās no NATO bāzēm… Visam šim «ķīselim» aizmugurē ir tikai politika. Neviens karavīrs, nevienas valsts, nav vainīgs. Lai kaut viens pasaka, ar ko atšķiras amerikāņu, krievu, franču, vācu karavīrs. Ar ko viņi atšķirsies, atrodoties Latvijā? Esam izbaudījuši zviedru, krievu, poļu, vācu okupāciju. Vai vēl gribas izbaudīt amerikāņu demokrātiju? Uzvedamies kā prostitūta – varbūt nākamais būs labāks? Ar igauņiem rejamies, ar lietuviešiem rejamies, ar krieviem rejamies. Pēc tam, astes iežmieguši, skrienam uz Igauniju un Lietuvu iepirkties.
Vai leģionārs atšķiras no strēlnieka? Viens aizstāvēja fašismu, otrs – komunismu. Un katrs pa savam cīnījās par Latvijas brīvību. Ne ar ko. Visiem novilkt bikses, nopērt (vecs cilvēks, kā mazs bērns) un nolikt strīpā? Nav taču, ko dalīt. Ja atkārtotos vēsture, mēs atkal ietu brālis pret brāli, jo mēs katrs citādāk uztveram savas valsts nākotni. Ar ko atšķiras Dzelzs krusts no Varoņa zvaigznes? Agrāk slavinājām, tagad zākājam. Jūs tur bijāt? Ja uz manu izlūkgrupu šautu no kāda ciema, varbūt mugurā, iespējams, arī es pieņemtu lēmumu, un tad sāktu strādāt mans AGS (automātiskais balsta granātmetējs).
Varbūt krieviem arī ir, ko teikt par latviešiem? Un kā ar Kronštates jūrnieku dumpja apspiešanu? Kā ar Tambovas nemieru apspiešanu? Kas nošāva caru ar ģimeni? Kas sargāja Ļeņinu? Un kā esam uzvedušies Ukrainā? Un cik mums ir savu kluso Kalēju? Kas kala uzvaras, katrs savā pusē? Vai man jāmāca savs bērns ienīst tos skolas biedrus, kuru vecvecāki «nostučīja» viņa vecvecākus izsūtījumam? Kas dalīja biļetes lopu vagonos? Taču latvieši, kaimiņš – kaimiņam. Es noliecu galvu to represēto priekšā, kas tiešām izgāja Golgātas ceļu un palika latvieši. Es neciešu tos, kuri to it visur piemin, dzīrēs, bērēs utt. Kā viņi cietuši, cik pareizi, cik drosmīgi, cik patriotiski. Tas man atgādina zampoļitu runas. Arī starp izsūtītajiem bija pietiekami daudz savējo «stukaču». Kur tie «īstenie» bļāvēji bija, kad mūs no skolas sola sūtīja karot? Vai pacelt galvu zem lodēm 18 gados bija viegli? Kāpēc jūs tad klusējāt? Varbūt tieši tu, «bļāvēj», klusēdams nopirki (maksādams nodokļus) biļeti latviešu zēnam uz vienu pusi, uz Turieni? Toreiz bija bail? Tad nepārmetiet mums, nezākājiet, neraujiet mums nost apbalvojumus, mums no tiem nav jākaunas. Mēs nekarojām par PSRS. Mēs karojām, lai atgrieztos mājās. Mēs karojām, jo jūs klusējāt.
Ja uz skolām biežāk aicinātu kara veterānus un arī dienējušos dažādās armijās un dažādās karaspēka daļās, jauniešiem būtu vieglāk saprast, kas ir gods, drošsirdība, patriotisms, atjautība. Vienalga, kurā karā, kurā pusē. Varēs salīdzināt viedokļus, idejas, nākotnes plānus. Katram tajos gados tie bija dažādi. Kopīgs bija viens – mēs bijām latvieši. Ņemat no mums labāko.
iesvētīšana, ģedovščina, «fukši». Kur starpība? Nav! Ko izvēlētos jūs? Vismazāk es vēlētos «fukša» zupas kausu uz galvas. Viss sākas ar to pašu zupu vai putru. Tas idiots, kurš sāk ar zupu skolā, beidz armijā ar zābaku pa galvu. Ne ģimenē, ne skolā neviens viņam to nav izskaidrojis. Tas ir ģedovščinas sākums, ticiet man. Armijā tās saucas ārpusreglamenta attiecības. Bija «duhi», «jaunie», «vecie», «karūsas», «salagas», «čiži», «gadki», «dembeļi», «veterāni» utt., katrā karaspēka daļā savi. Ja nevar novērst, tad vajag kontrolēt. Ja katrā iesvētīšanā piedalītos virsnieks, tādas lietas nenotiktu. Mūsu laikā teica,– ja nav bijis armijā, nav vīrietis. Tagad saka,– ja ir muļķis, tad iet armijā. Vislielākā atbildība ir virsniekam. Vai štāba, bataljonu un rotu virsnieki neprot lasīt? Iepazīšanās sludinājumi: «Divi džekiņi mirst nost aiz garlaicības, grib iepazīties ar divām džusītēm. Rakstīt: karaspēka daļas adrese.» Vai: «Divi dienoši čaļi brīvā laika pavadīšanai utt. Rakstīt: karaspēka daļas adrese.» Jautājums tiem, kas dienēja krievu armijā: kas notiktu, ja jūs savam rotas komandierim pateiktu, ka jūs mirstat nost aiz garlaicības vai ka jums ir brīvais laiks? Ja par to raksta avīzes, tad ziniet, «virsnieku» kungi, jūs par velti saņemat algu. Nenodarbināts karavīrs – tā ir dzeršana, brīvsolis, kautiņi, ģedovščina, noziegums, cietums. Pilnīgi piekrītu Anitas Rozentāles rakstītajam «Bauskas Dzīves» redakcijas slejā 16. maijā – tāda armija nav vajadzīga. Nauda jāņem no armijas un jādod izglītībai. Es esmu par to, lai saņem stipendijas tie, kam nav naudiņas, bet kas grib un var mācīties. Nekur tā nenoplūst nauda kā caur militāristiem. Būs gudri, izglītoti jaunieši, būs tādi arī politiķi, tad pratīsim līst caur adatas aci. Ja šāda traģēdija, vairāk gribas teikt – cūcība, notiek elitārā SUV vienībā, tad iedomājieties, kas notiek citās daļās! Šī vienība ir jāizformē, tā nekad nespēs veikt tai uzliktos pienākumus. Un kā ar armiju? Uz šķībiem pamatiem māju neuzcelt. Man aug dēls, kurš noteikti neies šādā armijā. Būs mazdēli – tie arī neies. Par visiem ir nodienējis viņu tēvs.
Ar cieņu – jūras kājnieku desantšturma rotas komandieris G. ŽILINSKIS
Tāds arī palikšu.
P. S. A. Rožkalna kungs, prieks, ka «Bauskas Dzīvē» 25. maijā uzrakstījāt taisnību par savu dienestu, bet Jūsu vēstules sākums ir pretrunā ar beigām. Iestāšanās NATO ir neizbēgama bāzu izvietošana Latvijā. Svešas zemes kareivji tiešām izmaksās dārgāk. Vai par to mēs spēsim samaksāt NATO?
