Nemaz nevajag būt ļauniem nodomiem, lai nokļūtu policijā. Par to pārliecinājusies baušķeniece Laine (vārds ir mainīts). Viņas godīgums pret sevi un pasauli nepieļāva pat domās perināt iespēju iekulties, kā tautas valodā saka, cūcīgā situācijā.
Nemaz nevajag būt ļauniem nodomiem, lai nokļūtu policijā. Par to pārliecinājusies baušķeniece Laine (vārds ir mainīts). Viņas godīgums pret sevi un pasauli nepieļāva pat domās perināt iespēju iekulties, kā tautas valodā saka, cūcīgā situācijā.
Aizmirsta apliecība
Mūsdienās ir daudz dažādu ceļu, kā nopelnīt kādu lieku grasi. Laine izvēlējusies pētījumu aģentūru. Jau vairākus gadus strādājot par intervētāju, darbs kļuvis pierasts un iepaticies.
Kārtējā darbdienā Laine ar mierīgu prātu aizslēdza durvis un devās savās gaitās. Nonākusi pie daudzdzīvokļu ēkas, kurā jāintervē cilvēki, Laine gribēja pienācīgi sagatavoties, pirms tuvināt rādītājpirkstu dzīvokļa zvana pogai. “Kas tad tas, kāpēc manā somā nav intervētājas apliecības?” Laine nespēja noticēt. Tomēr dokumenta nebija. Tobrīd viņa domāja – neiešu jau tādu gabalu atpakaļ, būs pārgurums, kur tad likšos? Bet varbūt iet… Domas šaudījās kā bultas šaušanas sacensībās. Viņa uzticējās beidzamajām, varbūt tās nebija pareizākās, bet vieglāk izpildāmās gan.
Neticības pilna svešiniece
Laine samierinājās ar situāciju, noslaucīja no pieres sviedru lāses un zvanīja pie durvīm. Pēc maza brītiņa, atskanot lēnam, nepārliecinošam atslēgu klikšķim, atvērās durvis. Tajās stāvēja sieviete. Viņas izteiksme pauda vienīgi negatīvas emocijas, taču tas Lainei nelika aizvērt dzīvokļa durvis. Šad tad jau bija nācies sastapties ar ko līdzīgu. Ja bieži tā gadās, gribot negribot pierod.
Laine ar sevi iepazīstināja pretī stāvošo personu. Intervējamā sieviete ar neticības un aizdomu pilnām acīm tomēr ielaida Laini dzīvoklī. Intervijas laikā svešinieci aizdomīgums sāka pārņemt aizvien vairāk, sieviete neizturēja un sāka Laini nepamatoti apvainot. Sākumā intervētāja centās saglabāt mieru un veselīgi reaģēja uz “bombardējumiem”. Taču, izdzirdot, ka viņa, iespējams, esot zagle, Lainē radās satraukums. Viņa neļāva sevi apvainot un skaidroja, ka apliecība palikusi mājās. Tas svešinieci vēl vairāk saniknoja. Viņai šķita, ka runas ir visīstākā melu pasaka.
Sirds lēkā deju ritmos
Darbu pabeigusi, Laine sāka posties mājupceļam. Iedama viņa iedomājās, ka nebūtu slikti uzvilktos nervus nomierināt ar gardu šokolādi. Laine gāja pavisam mierīgi, līdz nokļuva veikalā. Tuvojoties piena produktu plauktam, viņa aizdomājās, ka būtu jauki vakarā ieliet šķīvī kūpošu piena zupu.
Pēkšņi pie rokas viņa sajuta spēcīgu tvērienu. Pilnīgā neizpratnē, cik vien strauji pēc grūtas darbdienas varēdama, Laine pagrieza galvu sāņus. Tur stāvēja policists. Nu Laines sirds sāka trakot kā tāds dejotājs, kurš par daudz “sasvinējies” un bilst, ka dejo valsi, bet patiesībā griež rumbu, palēkā polku un turpina ar tango.
“Vaininieci” noķer veikalā
Policists nekavējoties lika Lainei kā potencionālai noziedzniecei braukt līdzi uz policijas iecirkni. Atklājās, ka intervējamā sieviete, pārāk lielās aizdomas nespēdama savaldīt, zvanījusi policijai. Kārtības sargi, cik ātri varēdami, pa pēdām sekojuši Lainei, līdz veikalā “vaininieci” notvēruši.
Šajā brīdī Laine vairs nekādi nespēja savaldīt satraukumu, viņas rokas un kājas no bailēm trīcēja. Sieviete centās skaidrot, ka viņa tiešām ir pētījumu aģentūras intervētāja. Diemžēl policisti negribēja ticēt, pirms nebija oficiāli noskaidrojuši. Pa ceļam visi piebrauca pie Laines mājas, viņa parādīja apliecību. Tai, kā par nelaimi, bija beidzies termiņš. Nu neko darīt. Laines spēkos vairs nebija līdzekļu un vārdu, kā pierādīt nevainīgumu.
Nācās braukt uz policijas iecirkni. Kārtības sargi zvanīja uz pētījumu aģentūru Rīgā. Bija brīvdiena, tāpēc neizdevās sazināties ar atbildīgo personu. Tomēr pēc vairākiem mēģinājumiem atskanēja atbilde – Laine ir oficiāla intervētāja.
Nu visām stāstā iesaistītām personām aizdomas nācās mest pie malas un Laine varēja doties mājās – nevis vārīt zupu, bet gan nomierināties.
