Turpinām iztirzāt tēmu par šķirto ģimeņu problēmām. Esmu divu bērnu tēvs. Strādāju sabiedrībai derīgu darbu. Cilvēki mani ciena un novērtē manu profesionalitāti. Ar kaitīgiem ieradumiem neesmu draugos. Diemžēl ģimenes pavards izdzisis…
Turpinām iztirzāt tēmu par šķirto ģimeņu problēmām.
Esmu divu bērnu tēvs. Strādāju sabiedrībai derīgu darbu. Cilvēki mani ciena un novērtē manu profesionalitāti. Ar kaitīgiem ieradumiem neesmu draugos. Diemžēl ģimenes pavards izdzisis…
Es jau mācījos augstskolā, kad viņa tikko tajā bija iestājusies. Manā nākamajā sievā daudzi ieskatījās, jo viņa bija neatvairāma sieviete. To vidū biju arī es. Bet jūtas nebija tik dziļas, lai veidotos attiecības.
Pēc kāda traģiska gadījuma viņai sākās problēmas ar veselību. Visi iecerētie novērsās, bet es pasniedzu draudzīgu roku. Tajā laikā es jau dzīvoju kopā ar citu sievieti. Es izārdīju tik labi iesākto dzīvi un… aizgāju «uz nekurieni».
Dēlam bija tikai trīs gadiņi, un es jau sapratu, ka mums viss ir beidzies. Bet varbūt nebija nemaz sācies… Sirdī vēlējos saraut ģimenes saites, bet mani piesaistīja bērns. Samierinājos ar tādu dzīvi un nolēmu, ka sākšu atkal no nulles. Centos, bet nekas daudz neuzlabojās… Tad piedzima otrs bērns. Vairs nebija iespējams aiziet, palikt kopā arī bija sāpīgi, bet vajadzēja…
Es bērniem biju gan tēvs, gan māte, arī «labā tante». Biju kopā ar viņiem vairāk nekā māmiņa. Viņa bija vairāk aizņemta darbā, ar draudzenēm un ar saviem nevienam nezināmajiem sapņiem. Viņa rakstīja vēstules, brauca «ciemos» pie mazpazīstamiem draugiem. Vārdu sakot – gribēja noķert laimes putnu. Mājās brēca un ārdījās. Tas viss vairāk naudas dēļ. Strādāju divus darbus. Bet vienalga bija par maz. Redzēju, kā tika traumēti bērnu raksturi. Arī viņi kļuva neiecietīgi pret draugiem, klases biedriem. Biežāk vajadzēja apmeklēt skolu viņu palaidnību dēļ. Māte vainoja «sliktos» skolotājus, bet neredzēja, ka pati vien bija vainīga.
Kad tiesa mūsu laulību izšķīra, biju kā ar dubļiem aptašķīts. Nekad nevarēju iedomāties, ka kādreiz tik ļoti mīlošu cilvēku var apvainot nebijušā. Bet atpakaļceļa vairs nebija.
Kad es aizbraucu ciemos pie bērniem, durvis bija slēgtas. Dēls klusā balsī teica, ka nedrīkstot ielaist, es esot sliktākais tētis pasaulē un mamma nav atļāvusi satikties. Tas bija sāpīgākais punkts, un sieva to bija atradusi. Es nevarēju dzīvot bez bērniem…
Sēdēju kāpnēs un raudāju. Saprotu, tas nepavisam nav raksturīgi vīrietim, bet es to nevarēju izturēt. Bērniem alimentus maksāju regulāri. Varētu dot vēl vairāk – garīgi – bet tas netika atļauts.
Bieži domāju – kāpēc vienmēr taisnība sievietēm? Vai tikai tiesas lēmums var izšķirt, kuram atļauts rūpēties par bērniem? Stiprais dzimums ir noslēgtāks, bet savas atvases mīl ne mazāk par māti.
Savu kopdzīvi bijām pavadījuši kā komunālajā dzīvoklī. Bija tikai kopēja virtuve un bērni.
Mūsu kopdzīves pavards izdzisa. Viena pagale nedeg – tā saka. Mēs sagruzdējām vienā krāsnī un katrs atsevišķi. Vainīgi esam mēs, pieaugušie, bet cietēji palika bērni.
Ar nožēlu par savu izpostīto dzīvi – tētis AIGARS
