Mātes un meitas, pirmās klases skolnieces, iztikai mēnesī paliek desmit latu, bet Solvita (vārds mainīts) bilst, ka neesot tik traki, vēl abas esot dzīvas.
Mātes un meitas, pirmās klases skolnieces, iztikai mēnesī paliek desmit latu, bet Solvita (vārds mainīts) bilst, ka neesot tik traki, vēl abas esot dzīvas.
Sievietes ar līdzīgu likteni 7. decembrī kopā pulcējās Bauskas Domes sociālās palīdzības dienas centrā «Ābele».
Cer uz labāku dzīvi pilsētā
Satiekoties pie karstas tējas tases un «Ābeles» labo gariņu Ivetas Kubliņas, Andras Katkevičas un palīdžu sagādātiem kārumiem, viņas saprata, ka ieguvušas unikālu izdzīvošanas pieredzi. Vienīgi pirmssvētku laiks esot grūts, kad vilinājumu apkārt ir pārlieku daudz, bet iespējas tos piepildīt – nekādas.
Bauskā Solvita ir ienācēja, viņas un meitiņas vienīgais atbalsts esot laukos, kur dzīvo vecvecāki: «Tur mēs visu izaudzējam, tur konservēju, sagatavoju pamatīgus krājumus ziemai.» No laukiem reizēm atvedot arī gaļu, bet kāre pēc tās jau zudusi pat bērnam, jo pavisam reti tā garšota.
Dzīvot Bauskā Solvita izvēlējusies, cerot uz labākām iespējām atrast darbu, bet šoziem iznācis gluži pretēji. Katru rītu viņa steidzas uz autobusu, jo kādam laikam ir darbs netāla pagasta pašvaldībā. Meita pa dienu skolā, bet vakaros, kad Solvita atgriežas, abas kopā kurina plīti, gatavo vakariņas.
Katrs santīms svarīgs
«Līdz septembrim man bija minimālā alga, pēc tam kādu laiku nekā, tikai bērnu pabalsts, tagad ir labāk, nevaru sūdzēties. Rītos vēl slauku ielu, arī par to kaut ko samaksā. No visa, ko nopelnu, jāsakrāj 40 latu malkai. Pie saimnieces īrētā istabiņa nav liela, bet māja veca, zema, vēji izpūš. Skolā par pusdienām meitai maksāju pati. Varētu lūgt palīdzību, bet īsti nezinu, kam. Pierakstītas Bauskā neesam, bet pagastā mūs tomēr uzskata par pilsētniecēm. Turklāt negribas arī sevi pazemot, jo esmu gatava saņemt atteikumu,» teic Solvita.
Kad samaksāts saimniecei par istabu, par elektrību, nopirkti paši nepieciešamākie produkti, sagādāta malka un kāds lats atlikts nākamās ziemas siltumam, mēneša tēriņiem pāri paliek desmit latu. Lasītājs var šo summu izdalīt ar divi un pēc tam ar 30 mēneša dienām… Ne tikai katrs lats, bet pat santīms no Solvitas pirkstiem neizripo viegli. Viņa no sirds priecājas, ka meitiņai ir stipra veselība, slimojusi neesot, citādi nezinātu, kā nopirkt zāles.
Dodot citiem, aizmirstas rūpes
Mazajai patīk rokdarbi, tāpēc jauki, ka pirmklasniekiem Bērnu un jauniešu centrā nav jāmaksā par nodarbībām. Elīna iet uz šūšanas pulciņu un mācās gatavot rotaļlietas, nesot mājās dažādus mīļus, pašgatavotus nieciņus, stāsta Solvita. Viņa cenšas nedomāt, kas būs nākamgad, ja nespēs samaksāt dalības naudu par nodarbībām un sagādāt materiālus. Būtu žēl, jo citas izpriecas bērnam viņa nevar nodrošināt. Taču, kas zina, varbūt dzīve kļūs labāka, cer jaunā māmiņa.
Tiktāl šī citiem nezināmā Solvitas un viņas bērna dzīves daļa. Reti kuram viņa to stāsta, jo negriboties kļūt par cilvēku, kuru uzskatītu par žēlojamu vai pat nožēlojamu. No šīs sajūtas Solvita glābjas… palīdzot citiem. Viņa ir iesaistījusies divu fondu darbībā. Viens no tiem aprūpē bērnus invalīdus, otrs atbalsta mātes, kuras vienas audzina bērnus. Savs atspaids tiek arī viņai, taču galvenais – aizpildītais laiks un līdzdalība citu rūpēs palīdz mazāk raizēties par savējām. Vienmēr ir kāds, kuram ikdienas rika ir vēl plānāka. Solvita atradusi sev daudz jaunu izjūtu, ejot uz kora mēģinājumiem, piedaloties koncertos, jo arī par to vismaz nav jāmaksā.
«Es zinu, ka uzdāvināt man kāds var mantu, bet ne prieku, tas jāatrod pašai,» spriež Solvita. Ikviens, kuram klājas labāk, var šos vārdus pārdomāt.
Alternatīvās aprūpes projekts Domes sociālās palīdzības dienas centrā «Ābele» turpi- nās. Nākamā tikšanās 14. decembrī.
