Pirms gadumijas piedzīvoju tikšanos, kas ar varas turētāju nu jau ierasti augstprātīgajām un ciniskajām izpausmēm fonā sagrāva manu ierasti optimistisko skatījumu uz dzīvi mūsu valstī. Uz vajadzīgo vietu Imantā no Rīgas autoostas devāmies ar vienu no taksometru firmām, zem kuras zīmola apvienoti visdažādākie braucēji. Smaidīgā un laipnā šoferīte Vita, pieredzējušas braucējas stilā vedot mūs pa acīmredzami taisnāko ceļu un piedaloties sarunā par atkal pieaugošo nodokļu slogu mazākajiem maksātājiem, atklāja savu pieredzi.
«Esmu sporta skolotāja ar gandrīz 20 gadu stāžu, pēc pedagogu atalgojuma reformas mana jau tā ne pārāk lielā alga saruka līdz 340 eiro «uz rokas». Pirms atradu iespēju piepelnīties, salauzu kāju. Pāris mēnešu ārstēšanās izsmēla nelielos iekrājumus, tāpēc pirmo reizi dzīvē meklēju palīdzību sociālajā dienestā. Tur man pateica – jums ir dzīvoklis un automašīna, nekāds pabalsts nepienākas! Dzīvoju viena un bez auto ar lauzto kāju nespētu pat tikt līdz veikalam! Atradu internetā aicinājumu pieteikties par taksometra šoferi, un te nu esmu. Auto man ir, braukt patīk, nopelnu normāli. Skolā mācu mazāk stundu, jo vadāt cilvēkus ir izdevīgāk. Apsvēru arī domu par prombraukšanu pēc izveseļošanās, taču tas būtu pēdējais glābiņš. Man Latvijā ir mājas, es gribu te palikt.»
Biežāk sūrus stāstus par grūtu izdzīvošanu dzirdam no vecākiem lauku ļaudīm, taču viegli neklājas arī jaunākajām paaudzēm pilsētā, sevišķi tiem, kam jāaudzina bērni. Vita ir tikai viena no pārbaudītajām varas partiju politiskajās spēlēs un savu pozīciju dzimtenē pagaidām noturējusi. Pašlaik Latvija ir īsta izdzīvotāju skola, un šķiet, ka izturību vissūrāk pārbauda valstij uzticīgākajiem, kas te palikuši visilgāk. Jācer, ka izturēs līdz galam.
