Lai uzzinātu, kāda tava māja izskatās no ārpuses, no tās gluži vienkārši ir jāiziet laukā. Pieļauju, ka tie, kuri ar sabiedrības integrācijas lietām noņemas «pa iekšpusi», no ārpuses uz to pat neiedomājas paskatīties…
Lai uzzinātu, kāda tava māja izskatās no ārpuses, no tās gluži vienkārši ir jāiziet laukā. Pieļauju, ka tie, kuri ar sabiedrības integrācijas lietām noņemas «pa iekšpusi», no ārpuses uz to pat neiedomājas paskatīties… Bet es, tieši pretēji, šos procesus vēroju «no malas» – lasot, uzklausot rajona iedzīvotāju viedokļus. Un ir arī citāds vērtējums notiekošajam.
Bauskas Dome izveidojusi pilsētas integrācijas padomi. Saprotams, ka tāda vajadzīga pēc norādes «no augšas» un padomes locekļiem īstenībā nav pat skaidrības, ar ko vajadzēs nodarboties. Skumjākais, ka, arī šo padomi veidojot, mūsu Dome nerēķinās ar tiem, kas pilsētā dzīvos (ja dzīvos…) nākotnē – ar jauniešiem. Integrācijas padomē nav neviena jaunieša kaut vai, piemēram, Bauskas 2. vidusskolas audzēkņa. Rūpīgi sekojot notiekošajam, ir priekšstats, ka ar jauniešiem šajā pilsētā nerēķinās un par viņiem nedomā. Un pēc gadiem divdesmit brīnīsimies – diez kur jaunie palikuši… Paši vien viņus būsim padzinuši, jo integrācijas, kādai tai jābūt, nav.
Tika izsludināts Bauskas rajona Padomes un Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmas grantu konkurss nevalstiskām organizācijām. Projektu realizēšanai varēja dabūt naudu. Bija uzsvērts, ka rajonā par vienu no prioritārām jomām šī projekta ietvaros tiek uzskatīta sociālo grupu integrācija. Priecājos, ka tik daudzas aktīvas lauku sievietes tika pie naudas, lai savos pagastos sarīkotu saviesīgu integrācijas vakaru, aizbrauktu ekskursijās uz daiļdārziem.
Taču rūgtas mieles krājās, uzklausot politiski represēto kluba «Rēta» pārstāvjus, kuri arī konkursam bija iesnieguši savu projektu – atmiņu grāmatu, dokumentālu prozu «Nekad vairs!». Bauskas rajonā reģistrēts aptuveni 800 nepamatoti represētu personu. Viņi pamazām aiziet, reizē ar viņiem – mūsu tautai ļoti traģisku notikumu liecības. Tās ir savāktas, pierakstītas un gaida apkopojuma publicēšanu grāmatā. «Politiski vajātie cilvēki 50 gadu bija izstumti no sabiedrības, šis projekts veicinātu viņu aktivitāti (modīgi izsakoties, integrēšanos – A. R.),» tā rakstīts viņu projekta pieteikumā. Projekts noraidīts.
Vispirms tika skaidrots, ka grāmatu izdošana kā tāda netiek atbalstīta, neesot šim konkursam paredzēta. Atšķīru konkursa pieteikuma veidlapu: informācijā par projektu, ailītē «Uzdevumu un galveno aktivitāšu apraksts», kā piemēri minēti semināru organizēšana un grāmatas publikācija. Vērtēšanas komisija laikam nav zinājusi, ko īsti sacīt… Vēl kādā sarunā rajona Padomes darbinieks esot pateicis – ko tāda grāmata vērta, ielikšot plauktā un tur arī stāvēšot. Interesanti vērtējumi par projekta pieteikumu. Vēl vairāk interesantas informācijas tie sniedz par pašiem vērtētājiem… Grāmata, kuras tirāža 500 eksemplāru, pieejama ikvienam, no rokas rokā nododot, to izlasītu arī tūkstoš un vairāk interesentu. Cik plaša auditorija var būt saviesīgam vakaram, ekskursijai vai semināram?
