Vecumnieku novada Misas ciema jaunietis Krišjānis Zauers šogad dzīvo Bauskā, jo strādā pilsētas sākumskolā par sporta pedagogu un ir basketbola treneris Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Pirms tam divi gadi pavadīti darbā ārzemēs.
«Tā bija kā izlūkošana,» darba izvēli Vācijā raksturo K. Zauers. Toreiz gan esot sapratis, ka savējais Vācijā nekad nebūs – nav nedz valodas zināšanu, nedz izpratnes par kultūru un tradīcijām. Lai kur dotos, Latvija allaž bijusi tuvāka.
Lielā uzņēmumā
Misas vidusskolas 2008. gada absolvents nebija to jauniešu vidū, kas pēc vidusskolas beigšanas nevar atrast darbu un tāpēc dodas uz ārzemēm. Viņš kārtoja eksāmenus gan Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, gan Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā sporta menedžera-vadītāja specialitātē. Abās augstskolās uzņemts, bet izvēlējies to, kas sirdij tuvāks, – sportu. Pēc augstskolas beigšanas 2012. gadā sācis strādāt pavisam citā nozarē – lielā Rīgas uzņēmumā bijis nekustamā īpašuma apsaimniekošanas speciālists.
Uzņēmuma pārvaldībā bija 50 tūkstoši kvadrātmetru biroju telpas un dzīvokļu. Viss bijis apvienots ar sportu – pēc darba trenējies un vērojis, kā spēlē uzņēmuma basketbola komanda. «Nostrādāju pusotru gadu. Bija interesanti, bet neradu atbildi, vai būs izaugsmes iespējas. Vadībai likās, ka būs, man pašam tā neizskatījās, un mūsu ceļi šķīrās,» atceras K. Zauers.
Pārmaiņu šoks
Jaunais bezdarbnieks pēkšņi konstatēja, ka Latvijā viņš ar savu izglītību un darba pieredzi nevienam nav vajadzīgs. Aptuveni pusotru mēnesi sūtīti pieteikumi, meklēts darbs, taču nekā… «Sapratu, ka nekādu īpašu iespēju kaut kur citur strādāt nav,» teic K. Zauers.
Lauku ciemu iedzīvotāji bieži vien ir labi draugi. Arī Krišjānis lūdzis Misas draugu palīdzību, un viņam ieteikts pamēģināt laimi Vācijā.
«Tas bija šoks. Iepriekš gāju uz darbu uzvalkā, bet darbā Vācijā biju netīrs celtniecības telpu tīrītājs. Bija jāstrādā 12 stundu, toties maksāja divreiz vairāk nekā iepriekšējā darba vietā Latvijā,» atceras jaunietis.
Pirmajā darbā pavadīts mēnesis, pēc tam atrasta interesantāka nodarbe – saules bateriju uzstādīšana. Vācijā bieži vien saules baterijas
izvietotas lielās platībās. «Piemēram, bija noliktavas jumts – tik liels kā trīs futbola stadioni, un viss ar saules baterijām. Bija interesanti uzzināt, kā tas viss darbojas,» atceras K. Zauers. Pārsvarā strādājuši bijušās Austrumvācijas teritorijā Leipcigā un Drēzdenē. Lai arī attīstība šajā pusē neesot tik liela kā Rietumvācijā, ekonomiskā aktivitāte ir diezgan ievērojama.
Atalgojums pieaug
Tad bijis divu mēnešu pārtraukums, jaunietis atkal mēģinājis sameklēt darbu Latvijā, taču ar draugu palīdzību atrasts darbs Dānijā. «Betonējām grīdas, ļoti daudz bija jāstrādā ar rokām. Tas bija fiziski ļoti smags mēnesis. Nekad tā nebiju strādājis, stipri notievēju,» stāsta jaunietis.
K. Zauers atzīst, ka Dānijā ir liela brīvība. Vadītājs atnākot no rīta, pasakot, kas jādara, un aizejot. Vakarā novērtējot padarīto un pastāstot, ko darīt nākamajā dienā. Varot arī slinkot, bet maksājot par paveikto, nevis stundām. Tāpēc tur daudzi strādā pat brīvdienās, kad ir piemaksas pie atalgojuma.
«Dānijā uzņēmums apmaksāja darba apģērbu. Bijām 50 darbinieku no Austrumeiropas, daudzi gandrīz katru nedēļu iegādājās jaunu tērpu. Dāņi domā citādāk, un viņiem šķiet, ka arī pārējie ir tādi paši kā viņi un nekrāpjas,» skaidro Krišjānis. Viņš atzīst, ka, palielinoties iebraucēju plūsmai, attieksme mainās, un diez vai nākamās paaudzes Dānijā būs tikpat labticīgas.
Ar laiku brigādei, kurā strādājis Krišjānis, uzticēta labāka tehnika, darbs kļuvis vieglāks, arī atalgojums pieaudzis. Dzīves apstākļi bijuši labi – kopā ar vēl četriem draugiem dzīvojuši vienā mājā.
Melnais strādnieks
«Nebraucu uz Vāciju tik daudz nopelnīt, cik paskatīties, kāda tur dzīve. Iepriekš tur biju tikai caurbraucot divas nedēļas. Gribēju pārbaudīt – iepatiksies vai ne,» atceras jaunietis. Tomēr attieksme uzreiz bijusi noraidoša. Visus austrumeiropiešus tur uztver kā poļus, ja ir vēlēšanās izskaidrot atšķirības, ilgi jāstāsta, kur tāda Latvija atrodas.
Līdzīgi bijis Dānijā. «Ja neesi biznesa cilvēks, nezini vietējo valodu un kultūru, tad esi melnais strādnieks, pret kuru ietur distanci. Aizejot uz kafejnīcu vai klubu, tas uzreiz manāms,» atceras K. Zauers. Vācijā viegli izdevies apgūt valodas pamatus, bet Dānijā ar to bijušas problēmas. Pa pusotru gadu iemācījies aptuveni desmit vārdus. Toties tur visi labi runā angliski, tāpēc sazināties nav grūtību.
Apstākļi Dānijā bijuši ļoti labi – pēc pusotra mēneša darba divas nedēļas varēja viesoties Latvijā. Reiz Dānijā nostrādāts pat pusgads, tad gan gribējies uz mājām. Pēc pusotra gada, kas pavadīts Dānijā, nolēmis atgriezties Latvijā. «Apzinos, ka nauda ir liels pluss, bet tas nebija man svarīgākais. Mīnusu svešumā bija vairāk,» pauž K. Zauers.
Darbs pats atrod
Uz Latviju atbraucis 2015. gadā, bijusi doma te pavadīt divas nedēļas, bet palicis ilgāk. Iedvesmojušas Latvijas dzimšanas dienas svinības novembrī. «Tā gadījās, ka šoreiz darbu nemeklēju. Arī par pedagoga profesiju nedomāju. Biju pārliecināts, ka skolai vēl neesmu gatavs. Vēlējos atpūsties, taču pienāca brīdis, kad darbs pats mani atrada,» atceras sporta skolotājs. Sākumā nācis piedāvājums strādāt Bērnu un jaunatnes sporta skolā, tad arī Bauskas sākumskolā, un 1. decembrī jaunais skolotājs stājies audzēkņu priekšā.
«Apsolīju, ka nostrādāšu līdz gada beigām, bet esmu gatavs to turpināt. Man patīk gan darbs ar bērniem, gan sports,» vērtē K. Zauers.
Dienu ritējums mainījies. Laiks paskrienot ļoti ātri, reizēm liekoties, ka «pirmdien ieej zālē un piektdien izej». Darba samaksa neesot tāda kā ārzemēs, tāpēc cītīgi jāplāno tēriņi, jācenšas dzīvot citādāk. Toties esot interesanti.
Ceļo pa Eiropu
Jaunajam pedagogam joprojām ir interese par svešām zemēm. Kopā ar draugiem šovasar plānots ceļojums pa Eiropu. Kaut kas līdzīgs tam, ko paveikuši 2012. gadā, vairākās nedēļās ar mašīnu nostūrējot 5730 kilometrus. Apskatītas Dienvideiropas valstis – Ungārija, Horvātija, nedaudz Slovēnija, pakavējušies Itālijā, izbraukājuši Alpus. Šoreiz uz galamērķi lidošot, jo pārāk dzīvā atmiņā esot tas laiks, kad mašīna bija kļuvusi par dzīvesvietu.
Krišjānis Zauers no Misas iedzīvotāja kļuvis par baušķenieku. Viņš cer, ka nākamajā mācību gadā Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā viņam būs vairāk darba. «Gribētos trenēt savus pirmklasniekus un vērot, kā bērni attīstās un gūst panākumus sportā,» teic pedagogs.
