Dažkārt domāju, ka nevis japāņi, bet latvieši ir īstā kamikadžu nācija, jo šķiet – nekādi nespējam atteikties no pašiznīcināšanās tieksmes pat ikdienas situācijās.
Šogad ūdenstilpnēs bojāgājušo skaits tuvojas simtam, nav dienas, kad ziņās neparādītos kārtējā apbēdinošā statistika. Iemesli ir ikdienišķi – skriešana ūdenī pārāk ātri, neļaujot sakarsušajam rumpim pierast pie padsmit grādu starpības, pārgalvīgs mēģinājums reibumā pievārēt platu straumi vai sasniegt otru krastu aiz nezināma dziļuma, bezatbildīga snaušana jūras viļņos uz piepūšamā matrača, kas nav domāts saskarsmei ar ūdeni, lēkšana ūdenī no tilta, nepārliecinoties par tā augstumu un pietiekamu ūdens masas biezumu amortizācijai. Galu galā – relaksēta zvilnēšana krastā ar cigareti starp lūpām, kamēr peldēt neprotoši bērneļi plunčājas šķietamā seklumā pusmetru no Latvijas otras lielākās upes straumes.
Tikpat bezatbildīgi esam uz ceļiem – «gāžam ar simtu» pa grambainu ceļu ar auto, par kura ritošās daļas tehnisko gatavību tikt galā ar negaidītu smilšu bedri nebūt neesam droši, mocīti noliecam pie asfalta līkuma iekšējā rādiusā pa pretējo joslu, ignorējot pagrieziena nepārredzamību, apdzenam uz «dzīvas» šosejas pa viduslīniju, priecīgi mājot no pretējās joslas izdzītajiem, kas pēdējā brīdī pagūst norauties ceļmalā… un ja nu tur ir gājējs vai velobraucējs?
Nav brīnums, ka esam negatīvā topa līderi Eiropā ar ikdienas situācijās cietušo un bojāgājušo skaitu. Taču mēs varētu nepiedzīvot «negaidīto» traģēdiju, ja tikai pirms tam kaut nedaudz apdomāsimies, apstāsimies, piebremzēsim, iztēlosimies, piemēram, vai tiešām paspēsim izraut savu sešgadnieku no upes, ja viņa kāja paslīdēs uz apaugušā akmens dzelmē… Ir tik daudz lietu, pret kurām esam bezspēcīgi, tad kāpēc neietekmēt situācijas, ko varam mainīt uz labu?
