Lieldienas pirmo reizi Bauskas novada Brunavas pagasta «Straumēs» šogad svinēs Nākumu ģimene – Una un Jēkabs, viņu dēliņš Pauls. Mājas piedzīvo atjaunotni. 8. aprīlī pagāja gads, kopš Nākumi šeit saimnieko un Veģu dzimtas kādreiz plašo sētu sakārto un iekopj labuprāt. Unai «Straumes» ir īpašas, vecvectēva Andreja Veģa celtas mājas. Senču gars jūtams, bilst enerģiskā jaunā sieviete. Par seno ēku vēsturi dzīvīgas atmiņas ir Unas vecmāmiņai Felicitai Veģei-Lucānei, kura mīt līdzās jaunajai ģimenei.
Šūpoles ir iekarinātas
Unai Lieldienas parasti saistās ar olu krāsošanu, kas izvēršas par radošu procesu. Vēl viņa piemetina: «Protams, darbojamies ar dabiskajiem materiāliem.»
Šopavasar Una vēlas iesaistīt olu izdaiļošanā mazo dēlēnu. Jaunā māmiņa oliņas krāso kopā ar bērnu, taču naktī ieradies zaķis un aiznesis tās projām no mājām, izmētājis pa pagalmu. Jāiet meklēt! Jauki, ka šajā gadā tas notiek «Straumēs». Šūpoles arī ir iekarinātas, jo bez tām nebūtu īstas Lieldienu gaisotnes.
Unai patīk runāt par saknēm. Mazmazmeita zina stāstīt: «Vecvectēva projekts bija pamatīgs, taču karš izjauca iecerēto. Veģis paguva izbūvēt tikai mājas vienu galu. Mana vecmāmiņa juta, ka grib laist savas saknes «Straumēs», atgriežoties šeit. Man arī ļoti līdzīgi. Mums ar vīru bija tāds sapnis un virsmērķis – sava māja. Vecmāmiņa viena pati dzīvoja, veselība viņai pasliktinājās. Sākumā atbraucām, lai Pauls atrastos laukos, labvēlīgā vidē. Viņam vēl nebija gadiņš, un tajā laikā es sapratu, ka nevēlos viņu audzināt pilsētā. Izremontējām mājas otru galu un domājām, ka mums būs vasaras mītne. Vasara ievilkās, mums «Straumēs» patika. Iztīrījām klēti, Jāņus nosvinējām. Visu sākām palēnām apkopt.»
Unas vīrs ir savulaik populārais biatlonists, Ziemas olimpisko spēļu dalībnieks Jēkabs Nākums. Tagad viņš trenē Latvijas izlases sportistus, distanču slēpotājus, daudz laika pavada treniņnometnēs. Una ar Paulu bieži paliek divatā. Tālab arī izdomājuši, ka labāk tomēr no Priekuļiem pārcelties uz Brunavu.
Jaunā sieviete atklāj: «Visas pārējās adreses ir noslēgtas, tagad palikusi vienīgā – Brunavas pagasta «Straumes». Īstenībā man ir bijušas ļoti daudzas dzīvesvietas, divi desmiti, pat vairāk. Šī tā pēdējā. Tas daudzums sanāk kopā ar mammu. Izklausās diezgan traki, bet tā bijis. Studiju laikā Valmierā kopmītnes, tad īrēti dzīvokļi, arī Rīgā. Tagad ir brīnišķīgs laiks, varu būt mājās un audzināt dēlu.»
Teātris nāk līdzi
Gaidot Paulu, Nākumi dzīvoja Cēsīs. Una dalās pārdomās: «Tur jutos kā zivs ūdenī, jo kultūras dzīve tiešām bagāta. Gāju uz Cēsu Tautas teātri pie režisores Rasmas Bērziņas. Daudz iemācījos, viņas pamudinājums bija pēdējais piliens, kāpēc izvēlējos mācīties amatierteātru režijas kursos Rīgā. Kursus ieteica mana pamatskolas skolotāja Inga Cepure. Mācoties Jaunsaules pamatskolā, viņa mani ievadīja teātra pasaulē. Latvijas Nacionālais kultūras centrs organizēja kursus, Valdis Lūriņš bija mūsu patrons. Visur, kur esmu skolojusies, teātris man sekojis līdzi. Tikai Vidzemes augstskolā studiju laikā bija pārtraukums.»
Unas tuvība ar teātri nav nejaušība. Viņas mamma Baiba Vackare atceras, ka pa skatuvi grozījusies laikā, kad gaidījusi Unu. Krimuldā, kur viņa tolaik dzīvojusi, pāris nedēļas pirms meitas nākšanas pasaulē spēlējusi teātri. Mājās kopš agras bērnības dalītas dažādas lomas un spēlēšana bijusi allaž. Neesot jābrīnās, ka vecāko atvasi pievelk teātra būšanas.
Una mammu raksturo tieši: «Mana māte ir tāda, kāda viņa ir, neko netēlo. Vairāk bijusi man draudzene. Atsevišķos dzīves periodos pat gribējies, lai viņa vairāk ir māte. Ar viņu varu runāt pilnīgi par visām tēmām, nav mums nekādu tabu. Mamma tāda pati ir attieksmē pret manām māsām.» Una piemetina, ka arī viņas vecmāmiņa ir fantastiska, kolorīta sieviete.
Sirdī revolucionāre
Brunavietei allaž interesējusi kultūra, vietējā un plašāka mēroga. Viņa neslēpj: «Pārnākot uz Bausku, visas avīzes izlasīju un interneta portālus apskatījos, lai zinātu, kas šeit notiek, ko varu redzēt. Diezgan skumīgi, ka Bauskā maz kultūras pasākumu salīdzinājumā ar Cēsīm. Sirdī esmu revolucionārs cilvēks ar mazliet napoleoniskiem plāniem – ja nav, tad uztaisīsim! Aktīvi gribu iesaistīties vietējā vidē un kultūrā, apmeklēju tikšanos ar Bauskas novada domes deputātiem Brunavas bibliotēkā, devos uz Bauskas kultūras centru iepazīties ar vadību, sāku sarunas ar vietējo uzņēmēju Mārtiņu Ružu par iespējamām izrāžu vietām viņa telpās.»
Una atklāj ieceres: «Mana doma ir veidot Bauskā teātra studiju jauniešiem. Pēc Eiropas standartiem jauniešu vecums ir no piecpa-dsmit līdz 30 gadiem. Vēlos veidot izrādes, kurās viegli uztveramā formā var gudri ielikt ko tādu, kas liek aizdomāties par jēgu, par vērtībām, saprast, kā dzīvojam, parādīt, ka varbūt var arī citādāk. Saprotu, jauniešu teātrim Blaumanis nederēs vis. Brīnišķīgs latviešu dramaturgs, taču līdz viņam jāizaug. Jauniešiem jādod spēlēt to, kas ir viņi paši, kas viņiem aktuāli, kas sāp. Tas, ko viņi cits citam grib pateikt, ko vecākām paaudzēm vēlas pasacīt, kur viņi savu vietu redz. Varbūt kāds kaut ko nesapratīs, bet man ir svarīgi, lai paši jaunieši saprot.»
Top luga jauniešiem
Aprīlī U. Nākuma piedalījās lugu ideju konkursā «Desmit minūtes slavas» un bija veiksmīgākā Zemgales reģionā. 12. jūnijā darbam jābūt gatavam un kopā ar citu reģionu pārstāvjiem luga jāprezentē Rīgā. Autore nedaudz paver ieskatu topošajā lugā: «Skaidrs, ka jaunieši visu laiku atradīsies uz skatuves, izrādei nebūs pārtraukuma. Stunda divdesmit minūtes, ne ilgāk. Iesācējiem tā ir liela slodze. Darbība norisinās uz jumta. Lēnā garā staigājot pa Bausku, vēroju, kur varētu būt šāda mēģinājumu, ja ne izrādes vieta. Sākotnēji bija doma lugu veidot kopā ar jauniešiem. Dramaturgs Lauris Gundars mani iedrošināja rakstīt pašai. Domas darbojas, tuvinieki pamet kādu detaļu, ko iekļaut darbībā.»
Par iesaistīšanos konkursā «Desmit minūtes slavas» Unai ir interesants fakts. Apmeklējot Bauskas kultūras centru, viņa sastapusi Noru Trasūni, centra ilggadējo darbinieci, kura ieteikusi piedalīties. Tā īsā laikā tapis pieteikums, un amatierteātros pieredzējusī Una secina: «Dzīvē taču ir tā – ja tu dari, kas tev jādara, tad visi sadodas rokās, tās lietas «mistiski bīdās» uz priekšu.»
Pēc konkursa jaunā autore jutusies pārsteigta: «Man tika «mazā slaviņa», zvanīja radinieki, apsveica. Vectēvs Jānis Lucāns, man autoritāte kopš bērnības, uzteica par panākumu. Teicu viņam, ka tas ir tikai ļoti maziņš solītis virzienā, uz kuru gribu iet. Viņš: «Pareizi vārdi, meit!»»
Augstais cerību karogs
Jēkabs un Una ir kopā četrarpus gadus. Sieva atklāj abpusēju norunu: «Mēs ar vīru jau pirms laulības noslēgšanas vienojāmies, ka atbalstīsim viens otru tajā, ko mums patīk darīt. Sākumā man bija ļoti grūti, ar sakostiem zobiem viņu laidu ilgāk prom. Redzēju, atbraucot mājās, viņam spīd acis, vīrs ir laimīgs, un man arī labi. Jēkabs mani atbalsta par simt desmit procentiem, pieskata dēlu. Īpaši vasarā, kad vairāk brīvā laika. Viņš vienkārši kaifo, strādādams lauku sētā. Viena bēda Jēkabam – nav neviena kalna tuvumā, sniega maz.»
Abi Nākumi ir pasākumu vadītāji. 1. maijā divatā vadīs veselīga dzīvesveida dienu Mežaparkā Rīgā. Jēkabs iesaistīts «Skrien Latvija» aktivitātēs un ir «mikrofona cilvēks», uzturot sacīkšu noskaņu. Una Jaunsaulē vadījusi līnijdejotāju saietu un maijā to darīs Bauskā.
Apņēmīgā brunaviete atzīstas: «Vīram teicu, ka neesmu naiva, taču cerību karogu esmu uzcēlusi ļoti augstu. Būs jāvelk zemāk, bet tā, lai nav galīgi zemu.» Saistībā ar Bausku viņai ir grandiozi plāni. «Sapnis tik liels, ka mazliet neērti. Nākotnes vīzijā ir filma par zemgaliešiem, viņos saskatu enerģiju, skarbumu, pat tādu, kas biedē. Atceros savus pusaudzes gadus, kad mamma negribēja laist uz ballēm, jo puiši vienmēr kāvās. Jaunsaulē pret Skaistkalni, un tā tuvējā apkārtnē vietējie pret svešākajiem. Vai kādai citai pilsētai ir pantiņš «par laimīgu, lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts»?»
Una pārsteidz ar atvērtību. Viņas patiesīgums, interese par norisēm pagastā un novadā, darbības plāns ir labs pamats daudzajām iecerēm. Vidzemes augstskolā viņa studējusi biznesa vadības programmu, neslēpj, ka «visādās sfērās līdu iekšā, tomēr, ja no rīta pieceļos un saprotu, ka negribu iet uz darbu, tad man tur nav jāstrādā. Kultūra, teātris, kino – tie ir mani.»
