Saukšu viņu par Rozi, lai gan īstenībā jaunajai sievietei ir citas dārza puķes vārds.
Saukšu viņu par Rozi, lai gan īstenībā jaunajai sievietei ir citas dārza puķes vārds. Šoziem vienā no Rīgas slimnīcām viņai noņēma abas kājas līdz ceļa locītavai. Rozei ir 28 gadi, pirmās grupas invaliditāte un atziņa – kā gribu, tā dzīvoju.
Pie jaunajiem vecākiem
Roze un viņas brālis auga bērnunamā, nav skaidru ziņu, kā viņi tur nokļuvuši. Bērnu dzimšanas vieta ir vienā no piejūras rajoniem Vidzemē, bet bērnunamā abi nodoti Kurzemes pusē.
Rozei bija astoņi gadi, kad abus ar brāli adoptēja kāda bezbērnu ģimene lauku pagastā Bauskas rajonā. Beidzās mācību gads internātskolā, un brālis ar māsu pārcēlās pie jaunajiem vecākiem. Vasara pagāja, iepazīstot apkārtnes dabu, mežu, palīdzot nelielās saimniecības mājas darbos. Rudenī abi bērni sāka mācīties vietējā vidusskolā. Viņi bija ieguvuši arī audžuvecāku uzvārdu.
Mācības Rozei visai nepadevās un arī nepatika, pienākumi piemājas saimniecībā neinteresēja un šķita par grūtu. Īpaši smagi bija pusaudzes gadi. Meitene pabeidza astoto klasi, un tā gada liecība joprojām glabājas pie audžuvecākiem. Vasarā Roze sāka pazust no mājām, klaiņoja, neko nepaskaidrojot vecākiem. Septembrī viņa vispār neatgriezās, un vieta 9. klasē palika tukša.
Kopš tā laika audžuvecāki Rozi tikpat kā nav redzējuši. Viņa no pagasta izrakstījās, bet Rīgā jaunietei nebija pastāvīgas dzīvesvietas un darba.
Lūdz palīdzēt
Par Rozi šogad pavasarī atgādināja zvans vietējās pašvaldības sociālajam dienestam no slimnīcas Rīgā. Viņai bija noņemtas apsaldētās kājas, un mazais pagasts bija pēdējā Rozes oficiāli fiksētā dzīvesvieta. Tāpēc šai pašvaldībai tika lūgts gādāt par protēžu pasūtīšanu un kārtot viņas ievietošanu pansionātā, jo uzturēšanās laiks slimnīcā nav bezgalīgs.
Audžuvecāki atteicās palīdzēt, jo viņi bija pārliecinājušies, ka Rozei nav bijis intereses par dzīvi šajā ģimenē. Arī viņas brālis tagad klaiņo, viņam nav ne darba, ne pastāvīgas dzīvesvietas. Tēvs un māte jūtas vīlušies, jo nekas no viņu labajiem nodomiem un centieniem, pieņemot bāreņus savās mājās, nav piepildījies.
Neko nenožēlo
Izrādās, ka īsti viena Roze nav, jo laikā kopš 1996. gada viņai ir piedzimuši divi bērni. Taču tie nodoti valsts apgādībā. Kur īsti aug viņas mazuļi – bērnunamā vai nodoti adopcijai – Roze nezina. Viņa īsti neatceras, kas varētu būt viņas bērnu tēvi. Dzīvojusi, kur pagadās, no viena “bomžatņika” izdzīta, citā atradusi pajumti.
Pašlaik jaunā sieviete pārvesta uz citu slimnīcu, kur viņai ārstē tuberkulozi. Pēc tam ilgstoši būs jāsadarbojas ar ārstiem, jo viņai ir arī sifiliss, gonoreja, vēl vairākas transseksuālās infekcijas, arī C hepatīts, jo Roze ilgstoši lietojusi narkotiskās vielas. Pirms viņu ievietot sociālās aprūpes iestādē, slimības ir jāapārstē tiktāl, lai tās neapdraud citus pansionāta iemītniekus. Tā liecina ģimenes ārsta izsniegtā izziņa.
“Tikos ar Rozi slimnīcā. Pirms sarunas man bija milzīgs žēlums, ka viņai, tik jaunai sievietei, nav kāju, vairs nav ne bērnu, ne māju, turklāt veselība pilnīgi sapostīta. Izrādījās, ka Roze neko nenožēlo, esot dzīvojusi, kā iznācis. Izbaudījusi visu, neko nav laidusi garām un neko arī nenožēlo. Turpmāk viņa būs atkarīga no citu rūpēm, taču arī tas viņu nemulsina. Tur vairs neko nevar mainīt, viņa saka,” tā pēc tikšanās ar Rozi stāsta pašvaldības sociālā darbiniece.
Bez mātes
Vasaras pilnbriedā, rožu ziedēšanas laikā, salnas mūsu pusē ir ļoti reti un ziedi mēdz iepriecināt ar krāšņumu. Sieviete ar puķes vārdu savu dzīvi izpostījusi pati. Tāpat kā savulaik pati, bez īstās mātes aug viņas bērni. Audžuvecāki atzīst, ka laikam nav zinājuši, kā mazo bāreņu dvēselītes sasildīt, tāpēc piedzīvojuši neveiksmi.
