Ceļosim! Arheologu nometnē rod piedzīvojumu garšu.
Piedzīvojums, par kuru vērts pastāstīt visiem, sajūsmu «Bauskas Dzīvei» neslēpj Edmunds Bērziņš no Bauskas novada Gailīšiem, kurš jūliju pavadījis kā brīvprātīgais arheologu nometnē Kizilkurgānā, Tivas autonomajā apgabalā pie Krievijas un Mongolijas robežas.
Būvēs dzelzceļu
Kizilkurgāna izrakumi ir viens no vērienīgākajiem pasaules arheoloģiskās izpētes projektiem, lielākais Krievijā. Pēc dažiem gadiem te pāri uzbūvēs dzelzceļu – jauno Transsibīrijas maģistrāli. Vēsturnieki cenšas glābt kaut ko no vērtīgajām senatnes liecībām, kas te krājušās gadu tūkstošiem no mongoļu, ķīniešu, sibīriešu ciltīm.
Edmunds, kurš Latvijas Universitātē studē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, projektā pieteicies kā brīvprātīgais Krievijas Ģeogrāfijas biedrībai un tagad secina – tik smagi nebija strādājis nekad, taču, būdams sportisks un radis pie zemes darbiem, ir gana izturīgs. Galvenais bija pierast pie kontinentālā klimata – vasarā naktī ir daži grādi virs nulles, bet stundu pēc saules uzlēkšanas gaiss jau sasilis līdz 30 grādiem un pa dienu uzkarst līdz 40.
Nometnē satikušies ap 70 dažādu nāciju jaunieši – krievi, latvieši, igauņi, spāņi, poļi, rumāņi, ķīnieši, pat viens kolumbietis. Sadalīti grupās, viņi strādāja gan kurgānos jeb apbedījumu pauguros, gan apmetnes vietā.
Sargā suņi
Edmunds apmetnes vietā ātri iemanījies uzmanīgi noņemt zemes kārtas ar lāpstu, ar mazām lāpstiņām un slotiņām rūpīgi attīrīt iespējamos atradumus. Racēji atraduši keramikas trauku lauskas, akmens darbarīkus – nažu asināmo, cirtņus, krama šķēpu un bultu uzgaļus, dzīvnieku kaulus – ēdiena pārpalikumus.
Izrakumos darbs intensīvi ritējis 6 stundas dienā, katrai 5 – 6 jauniešu grupai bija vadītājs vēsturnieks un sargs. Visu nometni sargāja suņi, īpaši draudzīga bijusi laika Aņika, kas nākusi spēlēties ar brīvprātīgajiem un čiepusi cepumus. Izrakumos tā reizumis spēlēdamās ielēkusi nolīdzinātā vietā, un darbs bijis jādara no jauna.
«Apkārt bija mežonīga taiga, kalni, krāčainas upes, mūs biedēja ar plēsīgiem lāčiem un vilkiem. Nezinu, vai tie tur bija, taču daba ļoti skaista, pārgājienā kalnos krāšņie skati bija aizraujoši,» stāsta Edmunds.
Puisis smejas, ka nekad nav nācies tik daudz runāt par politiku: «Nometnē mums neļāva diskutēt par Krimu un Ukrainu, bet grupā darba laikā tās bija galvenās tēmas. Grupas vadītājs bija ļoti erudīts, krievu jaunieši – lasījuši klasiku un filozofiju, bet par Latvijas vēstures faktiem, ko stāstīju, viņi gandrīz neko nezināja.»
Daudz jautrības
Edmunda grupu pavadīja sargs Aleksandrs, saukts par «komandieri» ar skaļu balsi un teatrālu iznešanos. Viņš vienmēr tērpās formastērpā ar visiem atribūtiem. Vienu dienu viņš bijis cara laika žandarms ar pletni, citu – baltgvardu virsnieks galifē biksēs un ar zobenu, vēl citu – padomjlaika kareivis utt.
Nometnē barojuši karaliski – bagātīgi un garšīgi. Jauniešiem bija speciāli organizēts brīvais laiks ar dažādām spēlēm un izklaidēm. Vislīksmākā bijusi teātra spēlēšana. Apmeklējuši nacionālo parku ar kalnu ezeriem un sniegiem, kur cilvēkus sargā reindžeri ar zirgiem.
Piedzīvojums Edmundam «ielicis āķi lūpā»: «Tas bija tik aizraujoši! Noteikti došos kādā līdzīgā ceļojumā!» Iespaidus Edmunds pats aprakstījis savā profilā vietnē draugiem.lv un aicina visus tos izlasīt.
