Bauskas pils muzeja šoferis baušķenieks Laimonis Tomiņš nākammēnes atzīmēs neparastu notikumu – 50 gadu jubileju autovadītāja apliecībai.
Bauskas pils muzeja šoferis baušķenieks Laimonis Tomiņš nākammēnes atzīmēs neparastu notikumu – 50 gadu jubileju autovadītāja apliecībai.
Tiesības iegūst «pirms termiņa»
Autovadītāja apliecību Laimonis ieguvis, vēl nebūdams astoņpadsmit gadu vecs. «Biju tik neatlaidīgs un braukt kārs, ka pēc šoferu kursu beigša- nas Panevēžā man iedeva tre- šās klases šofera tiesības mē- nesi pirms pilngadības sasniegšanas,» stāsta L. Tomiņš. Pensionārs atceras, ka tehnika vi- ņu saistījusi jau kopš zēna gadiem. Stundām ilgi viņš nosa- lis varējis sēdēt uz kuļmašīnas un pētīt, kā darbojas mehānismi.
Pirmais automobilis, ar ku- ru L. Tomiņš iemanījies «šoferēšanā», bijis pusotrtonnī- gais GAZ MM. Pieredzējušais autovadītājs rokās turējis vai visu bijušajā Padomju Savienībā ražotu automobiļu stūri. «Ar čaiku gan neesmu braucis, tas bija valdības vīru auto,» atzīstas pensionārs. «Taču piecdesmito gadu beigās gana lepna bija arī «Pobeda». Ar to, atnācis no dienesta, vizināju kolhoza priekšniecību.»
Rajona izpildkomitejas laikos šoferis braucis gan ar moskviču, gan ar volgu, taču jauno «Volvo», ko iegādājās rajona Padome, L. Tomiņš nepaguva iemēģināt. 1994. gadā viņš devās pelnītā atpūtā.
Iepatīkas autobusa vadītāja krēsls
Laimonis lieliski pārzina gan kravas un vieglos automobi- ļus, gan autobusus. Kad ģime- ne no Lietuvas pārcēlusies uz dzīvi Baldonē, viņš kādu laiku vēl braucis ar «kravenieku», tad nolēmis izmēģināt «sēdēšanu» autobusa šofera krēslā un sācis strādāt Rīgas autobusu parkā.
«Man ļoti iepatikās šis darbs. Kad apprecējos un atnācu dzīvot uz Bausku, kļuvu par autobusa šoferi Bauskas vecajā autoostā,» stāsta L. Tomiņš. Toreiz pasažieru pārvadāšanai pilsētas līnijā tika piešķirts pirmais «paziks» (PAZ markas autobuss). Neviens šoferis neesot vēlējies braukāt pa pilsētu, jo lepnāk taču bijis vizināt cilvēkus maršrutā Bauska–Rīga. Laimonis Tomiņš piekritis sēsties pie sešpadsmit sēdvietu autobusa stūres. «Man paveicās ar pārinieku Alfrēdu Silenieku, no kura ļoti daudz iemācījos. Viņš lasīja tikai tehnisko literatūru! Abi ļoti uzpasējām savu braucamo un pārī nostrādājām divdesmit gadu,» atceras autovadītājs.
Mazliet rūgtas ir atmiņas par aiziešanu no toreizējā autotransporta uzņēmuma (ATU). «Piecpadsmit gadu biju vieglo automobiļu gaidītāju rindā. Vienmēr kādam speciālistam, kurš tikko sāka darba gaitas ATU, braucamo vajadzēja steidzamāk… «Vienkāršos ļaudis» atbīdīja malā. Apskaitos un aizgāju,» ļaudams vaļu emocijām, stāsta L. Tomiņš.
Ceļā – ar drāti un lupatu
Pieredzējušajam šoferim piedāvāja darbu toreizējā rajona izpildkomitejā. Solīja, ka būs iespēja tikt pie personiskā au- to.
«Esmu lēnas dabas, taču, kad jutu – runas par manu vieglo automobili kļūst aizvien izvairīgākas, sadūšojos un toreizējam priekšsēdētājam Jānim Rāznam vaicāju: vai man tiešām visu atlikušo mūžu lemts dzīvot tikai ar solījumiem?! Viņš teica, ka visu nokārtošot… Pēc mēneša saņēmu sesto žigulīti (VAZ-2106). Tas bija 1985. gadā,» prieku neslēpj L. Tomiņš.
Ģimene automobili izmanto tikai vasarā. Braucamais nav ne rūsējis, ne buktēts. Arī spidometrs rāda tikai 44000 kilometru nobraukumu. Rūpīgo saimnieku un tehnikas pārzinātāju vislabāk raksturo viņa kundzes sacītais: ja ceļā kas atgadīsies, Laimonis «ar lupatu aizbāzīs, ar drāti piesies un mājās tikšanu nodrošinās». Taču dzīvesbied- rei braukt ar auto viņam tā arī nav izdevies iemācīt: «Mana kundze ir lieliska rokdarbnie- ce – auž uz astoņām un divpadsmit paminām, taču trīs pedāļus atšķirt neprot!» Savulaik viņa, mācoties braukt ar javiņu, Laimoni no blakusvāģa «iesviedusi» aerodromam līdzās esošā kartupeļu laukā…
Ar Bauskas pils muzeju Laimonis Tomiņš ir saistīts jau 20 gadu. Pašlaik viņš brauc ar «Ford» mikroautobusu, taču ir sēdējis arī pie muzeja direktora Māra Skaņa vecā moskviča stūres. Spēkrata pārvērtībās roku pielicis arī L. Tomiņš, un tagad auto ir lielisks palīgs pils restauratoriem, kuri ķieģeļus un akmeņus krauj mašīnas «vezumā», nevis ķerrā.
