Tā gadās. Dāmas «melnajā dienā».
Kaķis, kurš pēc pastaigas pa mežu uz rokām jānes mājās, nedienas ar policistiem un mazā kaimiņa interesantā «zvanīšanās» pie durvīm. Klāt pāris stāstu no dzīves, kas liks pasmaidīt.
Piekusušais kaķis
Pirms vairākiem gadiem mums bija kaķis Mikus. Tas bija mīļš un uzticams ģimenes draugs, nodzīvoja vairāk nekā desmit gadu.
Runcis mums dāvāja daudz interesantu un smaidu raisošu mirkļu. Viens no tiem bija kādā pastaigā pa mežu. Jāsāk ar to, ka Mikus izrādīja lielu interesi mums doties līdzi uz mežu. Mēs dzinām runci mājās, taču viņš spītīgi mums sekoja. Labi. Nospriedām, ka šo prom neaizdzīsim, ļāvām viņam mums sekot. Pēc vairāku stundu pastaigas devāmies mājup, līdz vienā brīdī Mikus mūs apsteidza un nogāzās gar zemi. Viņš bija vesels, un neizskatījās, ka dzīvībai draud briesmas, bet tikai pēc vairākkārtējiem šādiem mēģinājumiem mēs sapratām, ka minka vēlas, lai viņu atlikušo ceļu nes uz rokām. Kad Miku paņēmām rokās, runcis izrādīja patiku, ērti iekārtojoties. Atlikušos kilometrus Mikus līdz mājām tika nests. Smaidu raisīja tas, ka runcis tik ļoti vēlējās mums doties līdzi, bet beigās, sapratis, ka kilometri krājas cits aiz cita, atrada risinājumu, kā bez piepūles nokļūt mājās.
Atveido zvana skaņu
Kādu dienu pie mazā brāļa atnāca kaimiņš Ričards. Mamma strādāja virtuvē, līdz izdzirdēja zēna izdotas skaņas – dzin – dzin, dzin – dzin! Viņa piegāja pie durvīm, un tur stāvēja mazais Ričards, kurš vaicāja, vai Matīss nāks ārā. Mamma atļāva jaunākajam dēlam iziet laukā, bet Ričardam jautāja, kāpēc puika neklauvēja. Viņš parādīja uz zvana pogu un teica: «Es taču nevaru atsniegt zvana pogu, tāpēc pats «zvanīju»!»
Kādu citu atgadījumu ar bērniem mamma piedzīvoja, strādājot skolā. Pārliecinājusies, ka klasē neviena vairs nav, viņa devās pēc atslēgas pie dežuranta, lai aizslēgtu telpu. Atgriežoties viņa nepārbaudīja, vai klase patiešām ir tukša, jo pirms došanās pēc atslēgām to jau izdarīja. Slēdzot ciet durvis, skolotāja telpā izdzirdēja rosību. Izrādās, kāds skolnieks bija aizmirsis kladi un, kamēr skolotāja gāja pēc atslēgām, devās klasē pēc tās. Abi priecīgi nopūtās, ka zēns netika ieslēgts.
Emocijas ņem virsroku
Plašsaziņas līdzekļos un sociālajā vidē biežāk redzam un lasām policijas darbiniekiem neglaimojošus stāstus, tāpēc gribu padalīties ar likuma kalpu izrādīto cilvēcīgumu.
Kādai dāmai konkrētā diena bija pagalam neveiksmīga. Mājās juka sadzīves tehnika, darbā arī pagalam neizdevusies diena. Dodoties mājup, dāma aizdomājās un nedaudz pārsniedza ātrumu. Protams, netālu bija policijas ekipāža, kura sievieti apturēja.
Nesagaidot, ko policijas darbinieki viņai teiks, tobrīd emocijās virmojošā kundze pēc loga atvēršanas nobļāvās: «Nepietiek, ka mājās viss iet uz īso, darbā neiet, vēl jūs man tagad te uz kakla!?» Policists pēc krietna apjukuma brīža, ieraugot sievieti ar asarām acīs, sacīja: «Labi, labi. Mēs jau arī esam tikai cilvēki. Lūdzu, ceļu līdz mājām turpiniet lēnāk!» Pēc šiem likuma kalpa vārdiem dāma nomierinājās un pat pasmaidīja. Vēlāk, kad emocijas norima un «melnā diena» bija aiz muguras, viņa ar prieku atcerējās policistu, kurš izrādīja sapratni un rīkojās ļoti cilvēcīgi, neizrakstot soda kvīti un vēl vairāk – nesabojājot sievietei jau tā drūmo garastāvokli.
