Pēc publikācijas «Tēvzemes mīlestība latviešiem nav zudusi» izlasīšanas («Bauskas Dzīve», 23. oktobris, 3. lappuse) man radās pārdomas, atklāsmes un secinājumi par mīlestības tēmu.
Pēc publikācijas «Tēvzemes mīlestība latviešiem nav zudusi» izlasīšanas («Bauskas Dzīve», 23. oktobris, 3. lappuse) man radās pārdomas, atklāsmes un secinājumi par mīlestības tēmu.
Dažam labam tēvzemes mīlestībā ir tāpat kā sievietes un vīrieša attiecībās: «Mīli vienu, mīli otru, mīli trešo…» Bet diez vai izdosies mīlēt visas trīs «tēvzemes» uzreiz. Kas ir mīlējis vienu, tas tai uzticīgs paliks. Šaubos, vai kāds, kas kādreiz mīlējis mums uzspiesto sarkanās impērijas «tēvzemi» no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam un savā pedagoģiskā darbībā spiedis savus padotos arī mīlēt šo plašo dzimteni, tagad, pēc neatkarības atjaunošanas, būtu spējīgs mīlēt mazo Latviju…
Tomēr… Necik sen viena prominenta kundze no kāda Vidzemes novada devās uz savu jaunības gadu vietu Zemgalē, savu pirmās pedagoģiskās darbības lauku pagājušā gadsimta 50. – 60. gados.
Viņa teicās to darām tēvzemes mīlestības un patriotisma jūtu pārpilna. Kundzes mērķis – ņemot palīgā lektorus, rīkot kursus Latvijas pedagogiem par tēvzemes mīlestības un patriotisma (protams, bez nacionālisma piegaršas) audzināšanu skolu jaunatnei.
Bet vai viņa atklāja auditorijai, ka savulaik tikpat dedzīgi mīlējusi kādreizējo lielo Padomju zemi, cik tagad – savu dzimto Latviju? Mācīt mīlēt to, kā nav paša sirdī, ir absurdi.
Kur slēpjas šī brīnišķā pārtapšanas māksla? Vai to viņa atklāja? Vai tiešām tas ir tikpat vienkārši kā čūskai ādu nomest? Nezinu, vai raudāt vai smiet. Ja tas ir viens no brīnumiem, kas notiek mūsu zemītē, tad priecāsimies!
J. ZEMTAUTIS, Bauskas vidusskolas 30. izlaiduma absolvents
