Par nesavtību mani rosināja domāt Vecumnieku pagasta Mūzikas skolas direktores Ivetas Lavrinovičas stāsts.
Par nesavtību mani rosināja domāt Vecumnieku pagasta Mūzikas skolas direktores Ivetas Lavrinovičas stāsts. Biju pārsteigta, uzzinot, ka Mūzikas skolas kora «Via Stella» piedalīšanos prestižā starptautiskā konkursā šovasar nodrošinājusi vācu labvēļu neatlaidība un mērķtiecība.
Šie cilvēki nav turīgi uzņēmēji. Arī saistība ar mūzikas aprindām viņiem ir netieša. Vācijas pilsētas Vernigerodes iedzīvotāja Johanna Knope ir skolotāja, viņas vīrs Hartmuts – ģeologs, bet Pīters Lēmans ir pilsētas domnieks un teologs. Iepriekšējā koru konkursā, kurā piedalījās arī Vecumnieku mūzikas skolas koris, viņi nejaušas sakritības dēļ kļuva par mūsu rajona skolēnu grupas pavadītājiem un gidiem. Konkurss beidzās, sakāpinātās emocijas izzuda, un jaunā draudzība, šķiet, varēja kļūt par tipisku formālas pieklājības izpausmi.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Johanna un Hartmuts divus gadus sistemātiski sazinājās ar Vecumnieku mūzikas skolas vadību. Pagājušajā vasarā viņi bija atbraukuši uz Latviju un apmeklēja arī Vecumnieku mūzikas skolu. Šopavasar mācību iestādē iegriezies Hartmuta dēls, students. «Man ļoti gribējās redzēt mazo lauku skoliņu un bērnus, par kuriem tētis tā jūsmoja,» atzinies Kristiāns.
Knopes un Pīters Lēmans bija tie, kuri iedrošināja «Via Stella» piedalīties šīsvasaras konkursā Vernigerodē un darīja visu iespējamo, lai finansiālas grūtības nekļūtu par šķērsli līdzdalībai koru sacensībās. Konkursu starplaikā trīs vācieši no pilsētas iedzīvotājiem bija savākuši ziedojumus, kas nodrošināja uzturēšanās izdevumu nozīmīgu daļu, stāsta Iveta Lavrinoviča.
Varētu rasties jautājums, kādēļ viņi tā pūlējās? Baidos, ka «savējie nesapratīs», jo trīs vācu inteliģentus vadīja dziļa emocionāla pieķeršanās. Vienlaikus viņi bija paguvuši saskatīt Mūzikas skolas kora milzīgo radošo potenciālu. Viņi prata novērtēt pedagogu un bērnu pašaizliedzīgo darbu ierobežotu iespēju vidē. Nesavtīgu rīcību allaž vada iracionāli argumenti, jo darītājs neuz- dod jautājumu – kāds no tā man būs labums? Kad koris «Via Stella» konkursā ieguvis divas balvas, Johannas, Hartmuta un Pītera lepnums bijis neizsakāms. «Parasti tā priecājas par savu bērnu panākumiem. Mēs Latvijā neesam raduši, ka sveši cilvēki var kļūt tikpat mīļi kā tuvinieki,» konkursa epizodes ar saviļņojumu atceras Iveta.
Mēs neesam raduši būt nesavtīgi. Visiem klājas grūti. Dod, Dievs, pašam «savilkt galus» kopā, kur nu vēl palīdzēt citam! Sabiedrība ciniski tiek dalīta devējos un lūdzējos, kuri neko citu, izņemot svešu naudu, negaidot. Un tomēr ir iespējamas attiecības, kad nelūdz un nedod, visai primitīva darījuma vietā piedāvājot godaprātu, atvērtu sirdi un uzticēšanos. Un tās jau ir gluži citas attiecības, kurās abas iesaistītās puses kļūst par līdzvērtīgiem devējiem.
