Latvijas Dzelzceļa muzejā 5. decembrī notika raidījuma «Lat-vijas lepnums» televīzijas ieraksts. Aiz loga Rīgas pelēko asfaltu klāja baltas sniega pārslas, tādējādi vairodamas zālē valdošo gaišo un sirdsmīļuma pilno noskaņu.
Ļoti daudzi to, iespējams, baudīja vakar, 26. decembrī, kad telekanālā TV3 jau 14. reizi ēterā bija gada emocionālākais raidījums «Latvijas lepnums». To kopīgi veido laikraksts «Diena», telesabiedrība TV3, piedaloties reģionālajiem preses izdevumiem, arī «Bauskas Dzīvei».
Balvu pasniedz arhibīskaps
Šoreiz pēc ilgāka pārtraukuma «Latvijas lepnuma» noslēguma ceremonijā tika godināts kāds mūspuses cilvēks. Sudraba ābeli nominācijā «Cilvēks cilvēkam» saņēma priesteris, Dāviņu pagasta Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs Andrejs Mediņš. Viņam to pasniedza Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Vēlējumā A. Mediņam arhibīskaps pauda savu vērojumu: «Šodien daudzi runā par iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tas ir labi. Taču, ja tas atpaliek no cilvēcības pieauguma, tad valstī ir vērtību krīze. Diemžēl Latvijā šobrīd tieši tas ir vērojams. Tas ir jānovērš. Tie, kuri šodien saņēma balvas, ir spējīgi to paveikt. Viņi to arī dara – palīdz mazākajam, palīdz vājākajam. Viņi dara labu ne tikai cilvēkiem, bet arī Dievam.»
Nav radis sēdēt
Pēc nepilnu četru stundu ilgā TV raidījuma ieraksta un balvas saņemšanas Andreja Mediņa pirmā atziņa, ko viņš pauda «Bauskas Dzīvei», teju perfekti raksturo viņa būtību: «Esmu noguris no sēdēšanas. Neesmu radis tik ilgi gaidīt un neko nedarīt. Man jābūt kustībā, jo tikai tā ir dzīvība. Protams, ir ļoti svarīgi, ka mēs pamanām, atpazīstam un novērtējam citu cilvēku labos darbus. Mums vajadzētu vēl vairāk pavērt acis, apskatīties apkārt. Mēs pamanītu, ka šādu cilvēku Latvijā ir daudz. Vienlaikus jo-projām ļoti daudz ir nelaimīgu, aizmirstu, pazudušu cilvēku. Daudz ir tādu, kuri paši nespēj neko padarīt. Tas ir tāpēc, ka mums pašlaik Latvijā trūkst līderu. Mums ir ļoti maz pozitīvo tēlu. Ir ļoti maz darbu dažādās mākslas jomās, kuru fināls ir gaišs, pozitīvs, iedvesmojošs.»
Liela atbildība
«Šādā situācijā ir jāsāk katram pašam ar sevi. Ir jānotic sev un jāsāk darīt. Es cenšos mazāk gaidīt no citiem, bet daru pats, vadu un iedrošinu uz darbiem citus. Lai gan īstais darītājs neesmu es. To dara Viņš – Dievs. Es esmu tikai izpildītājs,» savu nostāju skaidro A. Mediņš.
Priesteris pauž pārliecību, ka šis apbalvojums uzliek lielu atbildību. Tagad viņš ir godināts plašā sabiedrībā, tādēļ turpmāk jutīsies atbildīgs visas Latvijas priekšā. Laureāts uzteic arī viņam pasniegto balvu – Sudraba ābeli. A. Mediņš atzīst, ka viņam ļoti garšo āboli. Vai ik vakaru viņš pirms gulētiešanas apēdot vismaz vienu ābolu.
«Viss ir pavisam vienkārši. Mums ir jāmīl sava zeme. Par sevi esmu drošs, es nekad nemainīšu savus laukus, savu Latviju pret ko citu,» apliecina A. Mediņš.
Jāsamīļo un jāsabužina
Iepazīstinot ar A. Mediņa jaunāko veikumu, tiek pieteikts priestera Bārbelē paveiktais. Laikrakstā «Diena» žurnāliste Sarmīte Kolāte par A. Mediņu raksta:
«Viņš ceļ savu skolu. Puikām. Bārbeles pamatskolu 2012. gadā nepietiekamā bērnu skaita dēļ slēdza. Skolā savulaik mācījies arī A. Mediņš. Tagad viņš ēku nopircis un tajā noris aktīva būvniecība. Mācītājam šķiet, ka īpašu atzinību būtu pelnījuši visi «babuļi», kas dzīvo laukos un Latvijai izdara daudz vairāk nekā viens otrs prezidents. «Šos lauku cilvēkus jau bieži nepamana. Viņi tā arī vieni nomirst. Mēs esam kapu kultūras tauta – labās lietas ieraugām bēru dienā un arī labos vārdus taupām brīdim, kad cilvēks jau ir nomiris. Man no tā bieži nāk vēmiens. Es domāju – ja tas cilvēks to visu dzirdētu, viņš taču dzīvotu vēl vismaz 15 gadu, jo apzinātos, ka ir mīlēts un pieņemts. Dzīvē mēs to nesakām.» Tā esot tāda specifiski latviska pieeja.
Priesteris novērojis, ka citas kultūras nekautrējas no mīļuma: «Nevis no mīlestības, bet tieši mīļuma. No pieskāriena, saspiešanas, sabužināšanas, sabučošanās. Mūsu mentalitātei raksturīgi, ka mēs baidāmies pieskarties, noskūpstīt, samīļot.»
Ceļot savu skolu, A. Mediņš saskāries ar apkārtējo neizpratni. Puikām Bārbelē būšot aviācijas skola, iespēja nodarboties ar robotiku, droniem, ļauties vējam un to savaldīt. Daļa vietējo domājot, ka top kaut kāda teroristu skola. Jo kālab gan mācīties lidot? Virmojot arī idejas par visādām nodokļu shēmām. «Tā vietā, lai mēs saslēgtos un kopā izdarītu vienu labu lietu, mēs skatāmies ar šausmām. Un tā runā novada it kā gaišākie cilvēki. Rodas neveselīgs «garīgums»,» novērojis A. Mediņš.
Balvu «Latvijas lepums» mūspusē saņēmuši
2004. gadā nominācija «Atbalsts līdzcilvēkiem» – Armands Skudra;
2005. gadā nominācija «Atbalsts līdzcilvēkam» – Ženija Stunda;
2007. gadā nominācija «Ģimene» – Biruta Stepiņa, nominācija «Drosme un pašaizliedzība» – Mārtiņš Vaģelis;
2017. gadā nominācija «Cilvēks cilvēkam» – Andrejs Mediņš.
Elita Patmalniece, modes māksliniece, A. Mediņa rīkoto pasākumu apmeklētāja:
– Katram cilvēkam kādā brīdī vajag pateikt labu vārdu. Es domāju, arī Andrejam bija patīkami tos dzirdēt. Biju pārsteigta, kā tā – viņam vēl nav šīs balvas?! Andrejam papildu popularitāte nav vajadzīga. Viņu var apbrīnot par prasmi tikt galā ar tiem vīriem, kas pie viņa dzīvo. Var apbrīnot par spēku lielos zupas katlus vārīt.
Vienlaikus – Andrejs taču ir mākslinieks. Kāds viņam ir dārzs, kā tas sakopts! Tur nepieciešamo spēj saskatīt tikai mākslinieks. Viņš nav arī vienkāršs mācītājs, kuram svarīgi tikai misi noturēt. Viņā ir dzinulis darīt ko vairāk. Andrejam vēlu nepagurt. Lai viņš saprot, ka cilvēki to redz un novērtē! Un Dievs arī viņu par to svētī.
Baiba Zūzena, žūrijas locekle, SIA «AM Latvia» valdes priekšsēdētāja:
– Andreju Mediņu, manuprāt, zina teju visi. Stāstā par viņu mani uzrunāja tas, kā Andrejam izdodas reliģisko pasauli izstāstīt dzīvi, saprotoši un vienlaikus ļoti jaudīgi. Viņš pretēji citiem daudz neprātuļo, bet rīkojas. Enerģija pieejama mums visiem, tomēr retais prot to likt lietā tik vērtīgi un svētīgi, kā to dara priesteris Mediņš. Ieklausoties viņa nākotnes plānos, manī ļoti rezonēja ideja par Kaucmindes meiteņu skolas atjaunošanu kādā no slēgšanai paredzētajām lauku skolām. Mana vecmāmiņa ir mācījusies Kaucmindē.
Zane Daudziņa, žūrijas locekle, aktrise un pedagoģe:
– Ar priesteri Mediņu esam pazīstami daudzus gadus. Pirmo reizi ar labdarības izrādi uz Bruknu mani aizveda Jānis Jarāns. Tad es uzzināju šo unikālo stāstu par fermu, cūkām un Andreja darbošanos. Viņš šo, atļaušos teikt, mēslu vietā radījis rožu
dārzus. Es no tā visa biju tik ļoti pārņemta, ka ikvienam, kurš klausījās, biju gatava stāstīt, kāds ir Andrejs Mediņš, ko viņš Bruknā paveicis.
Šādi pasaules lāpītāji, pie kuriem varētu pieskaitīt arī priesteri Mediņu, nepieciešami tāpēc, ka ir daudz caurumu, trūkumu, vājību un negāciju. Ir ļoti svarīgi, lai būtu kāds, kam tu tici, kam gribi līdzināties un uz ko vari paļauties.
