Mājas vārds. Nodēvē par godu sievas mīļākajām puķēm.
Bauskas novada Jauncodē uz mājām «Neļķes» ved nesen asfaltēts ceļš. Vizma un Andrejs Volkovi ir priecīgi, jo putekļu vairs nav. Mājas pagalmā redzams, ka savu roku puķu dobju izveidē pielikusi agronome Vizma, bet par tehniku un citiem vīru darbiem atbild Andrejs.
Pārceļas no Vidzemes
Līvānu tipa mājā «Neļķes» dzīvo Volkovu pāris. Saimniece uz Jauncodi pārcēlās no Limbažiem, bet saimnieks – no Cēsīm. Abi strādāja vienā kolhozā, iepazinās un apprecējās. Kad Vizmu veikt darba pienākumus aizsūtīja uz Bauskas pusi, Andrejam nekas cits neatlika kā braukt līdzi. Abi sāka strādāt Codes kolhozā, dzīvoja dzīvoklī, kamēr iegādājās māju.
«Dzīvoklī bija par šauru. Gribējās savu īpašumu, kur vietas gana kā telpās, tā pagalmā. 1982. gadā nopirkām namu. Ja pareizi atceros, maksājām 500 rubļus gadā. Toreiz tā likās barga nauda. Pelnījām labi, bet bagāti nekļuvām,» ar smaidu stāsta Vizma. Viņa lepni teic, ka mājas nosaukumu izdomāja vīrs. «Sieva bija slimnīcā bērniņa gaidībās. Teica, lai nosaukumu domāju pats. Mājas priekšā auga daudz rožu, un namu jau biju gatavs saukt šo puķu vārdā, bet tāds jau pastāvēja. Tad ilgi neprātoju. Zināju, ka sievai tuvi ziedi, patīk rušināties pa puķu dobēm, viņas mīļākās puķes tolaik bija neļķes. Tad lai iet «Neļķes»! Tagad pagājuši daudzi gadi, un nu neļķes viņai vairs nepatīk. Tagad lilijas esot skaistākie ziedi,» smejot noteic Andrejs. Savukārt sieva jokojot atsaka: «Tagad tev jāmaina nosaukums vai jāceļ jauna māja!»
Zeme auglīga
Volkovu pārim ir pieci bērni – divi dēli un trīs meitas. Arī Vizma un Andrejs auguši daudzbērnu ģimenēs. Divi no bērniem dzīvo kopā ar vecākiem «Neļķēs», un pret to nevienam iebildumu nav. «Visi bērni ir ar augstāko izglītību vai ceļā, lai to iegūtu. Nekad nedzīšu nevienu no mājām prom. Te vietas visiem gana. Puika tagad pats remontē sev istabu, cits citam netraucējam. Ja vajag, bērni palīdz mājas darbos. Mēs sadzīvojam ļoti labi. Es vēlētos, lai mājā paliek saimniekot pašas bērni un nams nav jāpārdod, kad ar vīru novecosim un nespēsim pieņemt prātīgus lēmumus,» aizdomājas Vizma.
Mājas pagalmā cita pēc citas skaisti iekārtotas puķu dobes, kurās dažādu toņu ziedi spēlē krāsu rotaļas. Aiz mājas ir siltumnīca, sastādītas ābeles, un pret nama sienu pretī saulei stiepjas vīnogas. Vietā, kur uzbūvēta māja, agrāk bijis liels gurķu lauks, kur dārzeņi auguši griezdamies. «Laikam zeme laba, tāpēc katru gadu mums ir raža,» pārdomās dalās Vizma. «Šogad viss aug griezdamies. Dzirdēts, ka citiem švaki ar ogām vai neaug āboli vai ķirši, bet mums, paldies Dievam, viss nogatavojās un izauga,» teic Andrejs. Viņš strādājis par šoferi un arī tagad, kad pensijā, nereti izbraucot kādu līkumu ar traktoru.
Bērnu atbalsts nozīmīgs
«Neļķes» tālajā 1984. gadā ieguva «Sakoptākās sētas» titulu. Kā smej pati saimniece, ar māju tāpat kā ar Rīgu – nekad nebūs gatava. «Gribētos apšūt namu ar skaistu ārsienas apdari, bet trūkst līdzekļu. Bērni plāno būvēt lapeni, bet tas nozīmē, ka vienu no manām puķu dobēm būs jārok augšā. Viss darbiem jau sagatavots, savu atļauju vēl neesmu devusi, bet kur tad es likšos?!» nopūšoties nosaka Vizma. Savukārt Andrejs gribētu skaistu iebraucamo ceļu līdz garāžai.
Pašu rokām Volkovu pāris izbūvēja pagrabu. Abi atzīst – ja ar bērniem nedzīvotu zem viena jumta, klātos grūti. «Pensijas mums mazas, tāpēc bērnu atbalsts ir ļoti nozīmīgs,» neslēpj Vizma.
Brīvdienās un svētkos «Neļķēs» rosības netrūkstot. Tad sabrauc pārējie bērni, ciemiņi un draugi. Arī Jāņi tiekot svinēti mājās Jauncodē.
«Savs nams ir savs nams. Uz savas zemītes var darīt visu, kas ienāk prātā, kaut pliku miesu staigāt. Iespējams, kad kļūsim veci un nevienam nevajadzīgi, ar vīru pārcelsimies uz dzīvokli un ļausim bērniem te saimniekot, bet pagaidām mēs visi šiverējamies pa māju un ar dzīvi esam apmierināti,» sarunas beigās nosaka Vizma un Andrejs.
