Salasi man šonakt jāņtārpiņu sauju – tie visapkārt tā kā dzirkstis spīd.
DAGNIJA GASŪNA
Salasi man šonakt jāņtārpiņu
sauju –
Tie visapkārt tā kā dzirkstis spīd,
Ļauj, lai mīļām rokām Tevi
skauju,
Un uz Nekurieni tumsā nāc
man līdz!
Domas sapinušās Tavos skatos,
Kaut kur tālu pļavā grieze griež,
Saber jāņtārpiņus manos matos –
Šonakt būšu es Tavs
brīnumzieds!
Lēnām izdziest ugunskuru
liesmas,
Sārtu sauli debesjumā uzstumj
rīts,
Tici – Jāņu nakts mums visu
piedos –
Es pār rasas pērļu pļavu aiziešu
Tev līdz!
***
Man vajag tik maz, –
tikai Tavā azotē sasildīt
savu sirdi un plaukstas!
Lai tām ir silti, silti,
lai tās nekad vairs
nav aukstas!
PAPARDĪT!
Neraudi, papardīt, Jāņu naktī
pērļotām asarām,
vēl jau ilgi tev līgo taktī
jāzied caur vasarām!
Zvaigžņotas naktis brien
lēnām pret rītu,
rasā tev sirsniņa salst.
Varbūt tu gribi vien
puķe būt vīta,
kas Jāņu vainagā kalst?
Ietērpies šonakt zeltziedu kleitā,
uzdzirkstī, papardīt!
Meža mātes kautrākā meita
varēsi atkal būt rīt!
LILIANA SKUDRA
BRĪNUMU PASAULE
Starp sakrēsli
Un rītausmas atblāzmu
Brīnumu pasaule elpo…
Rasas zvanus pļavās
Sidraba smilgas zvana.
Ozolu stiegrainie zari
Balsta debesu velves.
Visu krāsu un notoņu
Ziedi pretim liecas, un es,
Skaistumā slīkstošā, jūtu,
Kāds pārpasaulīgs prieks
Pāri skarbajai ikdieni nes,
Lai atpūšas DVĒSELE.
SPĀRES SPĀRNGALOS
Kāda Augstāka ESME
Mani allaž ir vedusi
Caur dzīves ziedošiem dārziem,
Kur ķiršziedu smalkums,
Ceriņu tvīkums,
Jasmīnu dvesma…
Sirds sārtām ziedlapām piebira,
Dega dvēselē ceriņu sveces,
Un jasmīnu tvanā apdzisa
Alkas, dziņas un kāres.
Jau dvēsele spāres spārngalos
šūpojas
Meldros zemu pār Mūsu.
Vēl mirklis –
Zilgmes skāvienos būšu.
ANDRA KĀRKLIŅA
***
Ieskanējās mūzika
Varavīksnē.
Saule sakūra
ugunskuru
rožu krūmā,
un pasaulē
ietriecās nemiers.
Debesis skanēja.
Zeme dega.
Vējš
purināja sapņotājus
un neļāva iegrimt
zvaigžņotajā klusumā.
Pasaules gals?
Varbūt –
atdzimšana?!
***
Prieki
Pa debesīm
plivinās.
Sāpes –
Ierokas zemē.
Mēs staigājam
pa sāpēm
Un elpojam
prieku.
Mēs starojam
Saulē
Un dzimstam
Zemē.
Sāpēs.
Priekā.
LĪVIJA DZELME
IECERI KAĻU
Es vēlos radīt
Sev laimīgu dzīvi,
Palīdzēs dvēseles spēks
Pret kalnu vadīt.
Es spēju gaidīt
Sev rītdienu baltu,
Skumjas tad neatnāks, bēgs –
Ja spēšu smaidīt.
Es laimes kalējs –
Sev ieceri kaļu,
Ticība palīdzēs, cels,
Jo spēju gaidīt.
RŪDOLFS SAULĀJS
LIKTEŅVĒJI
Aiz loga rūtīm vēji klauvē,
Un baltās liesmās sadeg laiks.
Un dienas drūp, un naktis kūp,
Un ceļas debesīs kā tvaiks.
Kāds pieklauvējis manam
liktenim.
No zilas zvaigznes
Cerība ir nesta,
Ka gadu krājums
Mūža tīnē
Vēl neizsīkst.
Un mirkļa vājums,
Dzirdot skarbo
Likteņbalsi,
Ir smaidot jāpārdzīvo.
Un ceļa maize jākrāj,
Apjaušot un cerot,
Ka nenoiets
Vēl tālu tālais gājums.
Pie mana loga likteņvēji klauvē.
Tā pirmais piesitiens
Visvairāk baida.
Tad norimst sirds
Un mieru rod,
Kad apjaust sāc,
Ka ciemos atnācis,
Ko tu visvairāk gaidi.
ZANDA STRAZDIŅA
GARAIS LIETUS
klavesīna izpildījumā
iedvesmojoši līst…
mani plaksti…
visdziļākos padebešos slīkst…
un pāri nogāzei
velk loku…
VIENKĀRŠAS LIETAS
Logs vaļā…
un kuģis –
pavisam īsts,
logs vaļā –
un negadās bieži
vienkāršas lietas
nesarežģīt…
SANDRA CĪRULE
* * *
Pārlejas avots,
Iet malām pāri
Un ļauj savam
dzidrumam
zemē noplūst.
Tu, mazā, neprātīgā
sirds,
Atstāj sev kādu
lāsi!
Nebūs neviena,
Kas veldzi tev
pasniegs
Augusta tveicē.
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Kur vēl ir tāda mīlestība,
Kurā tikai dod,
Kur vēl ir tāda labestība,
Kurā sirds siltumu rod?
Vējš, ved mani turp,
Kur gail ugunskurs.
Vējš, paņem dvēseli manu
Uz straujā spārna sava!
Vējš, ved mani turpu drīzi –
Uz manu Paradīzi,
Kur priecīga dzirdu sevi
rājam –
Uz mīļajām, MANĀM Mājām…
AINA MEDNE
VAKARSTUNDĀ
Mežmalas pļavā
Pār margrietiņām
Un sulīgām zemenēm
Izlijis miglas piens.
Drīz smaržos siens.
Vēl dzeguze zvana
Uz dzīvošanu…
Vasara skrien.
KAIVA KRŪZE
* * *
Tauta vienmēr svētkus svin,
Pat ja raižu mezglus pin.
Nesēž ļaudis bēdu pilni,
Negaida tie briesmu vilni,
Katru mezglu vaļā tin,
Atkal jaunus svētkus svin,
Neļauj bēdām vaļu laist,
Gaišam priekam neļauj gaist.
FELIKSS ZVAIGZNONS
***
Tas ceļš kas iet
Uz tavu māju pusi
Tāpat kā pavasarī aizsnidzis
Pavisam balts
Uz ziedlapas guļ mārīte
No pavasara noreibusi
Un kādas lūpas čukst
Pavisam klusi
Vai tiešām esi nebijusi
Bet zeme manos sapņos
izkaltusi
Slāpst puķu putnu skūpstu tavu
Vai tiešām neesi vēl sapratusi
Ka viena vasara
Tev būs ar mani jāizsāp
Pat rudens lietos aizmigusi
Tu jutīsi ar vēja balsi klusu
Ka dziedāšu par vasaru
Kas vēl nav atnākusi
1972. gada Jāņi
GATIS ZOTOVS
* * *
Manam eņģelim nav spārnu
Un šķiet ka tā ir labāk
– Man vieglāk viņu sargāt
Un sirdī glabāt –
Viņu uzturēt nav dārgi
Mēs dzīvojam kā senāk
– Vienu dienu ilgāk
Citu nakti mazāk –
Viņš arī nemaisās pa kājām
– Nerunā lieku –
Ziemās šķūrē sniegu
Bet rudeņos pītos grozos
Pārnes mājās prieku
INĀRA DRUVA
MĒS TIKSIMIES
Mēs tiksimies drīz – tas būs
nākamā dzīvē.
Tu pazīsi mani,
es – tevi uzreiz.
Būs ziedoņa vakars,
mēs – dzīvi kā līvi,
Un mēnestiņš spīdēs
aiz skaudības greizs.
Un lūkosies ļaudis
ar skaudību baltu,
Cik balti viens otram
mēs vēlamies būt.
Tie nezinās to,
ka reiz dzīvojām Maltā
Un nepratām toreiz vēl
vienoti kļūt.
TERAPIJA
Tai dieniņā, kad lietus lija,
Man bija ūdens terapija.
Kad puķes saldas smaržas sijā,
Man dota smaržu terapija.
Vēl saules terapiju gūšu
Un ļoti vesela tad kļūšu.
JĀZEPS PETRAITIS
***
Kad saule rītos ceļas,
Vārnas koku galos smejas,
Zvejnieks jūras krastā tīklu poš,
Un kaija priekā ķērc –
Zvejniekam jūru neizsmelt.
