Daudz laimes, Latvija! Šādus un līdzīgus apsveikumus ar patriotiskām bildēm aizvadītās nedēļas nogalē sociālajos tīklos ievietoja tūkstošiem Latvijā mītošo.
Viss ir lieliski. Esam brīva valsts, kaut nosacīti, bet savas zemes saimnieki.
Esmu lepns būt latvietis un dzīvot Latvijā. Vairākus gadus vasarās esmu strādājis ārzemēs, un, manuprāt, nekā labāka tur, svešumā, nav. Es droši varu teikt, ka Latvijā man patīk vairāk.
Tomēr daudzi tā nedomā. Man šo cilvēku ir žēl. Žēl, jo mēs katrs esam savas laimes kalējs. Viss atkarīgs no mums pašiem, kā pieņemsim notikumus mums apkārt, kā uz tiem reaģēsim un ko iesāksim, lai savas dzīves kvalitāti uzlabotu. Ir izvēle – vaimanāt un neko nedarīt vai uzlabot dzīvi, mainot uztveri pret notiekošo. Es runāju par katra latvieša iekšējo pasauli.
Daudzi latvieši ik dienas vaimanā, cik viss ir slikti. Patiesībā žēlošanās ir mūsu lielākā sērga. Manuprāt, arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis svētku uzrunā par daudz gaudās. Vaimanāja par to, cik latviešu tauta ir cietusi, cik mums daudz darīts pāri, cik citi bijuši slikti pret mums. Šī tendence ir jāmaina, mums vairāk jāizceļ čaklie, labie, talantīgie tagadnes ļaudis, cilvēki, kuri dara visu, kas viņu spēkos, lai Latvija nezustu, par spīti politiķu absurdajiem lēmumiem un tendencei iznīcināt valsti.
Mums, latviešiem, trūkst pārliecības par sevi, trūkst stājas kā tautai, kura spēj dzīvot nākotnei, nevis nenogurdināmi atsaukties uz pagātnes pāridarījumiem. Jā, mūsu tēvu tēvi noteikti ir jāpiemin, jāatdod viņiem gods, bet uzskatu, ka Latvijas svētkos ir jāceļ latviešu pašlepnums un jāvairo prieks par laimīgu tagadni un labāku nākotni.
