Bauskas rajona skolēnu pētījumu konkursam «Dzīvesstāsts» tika iesniegti 37 darbi, kuru autori – 9. un 10. klašu audzēkņi.
Bauskas rajona skolēnu pētījumu konkursam «Dzīvesstāsts» tika iesniegti 37 darbi, kuru autori – 9. un 10. klašu audzēkņi. Vērtētāju vidū bija arī laikraksts «Bauskas Dzīve». Viena no laikraksta balvām piešķirta Vecsaules pamatskolas 9. klases audzēknei Ilzei Neikenai. Viņa savā darbā bija pētījusi vecmāmiņas, ilggadējas Vecsaules pamatskolas skolotājas, Ievas Neikenas dzīvi. Ilzi konsultēja klases audzinātāja, latviešu valodas un literatūras pasniedzēja Agra Ķēniņa.
«Bauskas Dzīves» balva Ilzei – publikācija laikrakstā par viņu, par attiecībām starp dažādām paaudzēm, par to trauslo pavedienu, kurš ir bezgala nepieciešams, tomēr nereti tik grūti savijams. Vērtējot Ilzes darbu, «Bauskas Dzīvei» šķita, ka vecmāmiņas un mazmeitas attiecībās valda sapratne, vēlme ieklausīties vienai otrā un mācīties.
Sarunājoties ar ILZI NEIKENU un viņas vecmāmiņu Ievu, «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, ka abas gados tik atšķirīgās personas daudz kas vieno – dzīvesprieks, laipnība, pašpārliecinātība.
Vai 9. klases skolniecei bija viegli veikt pētniecisko darbu, turklāt par ļoti tuvu cilvēku? Vai bija interesanti?
– Sākumā biju iedomājusies, ka šo darbiņu veikt būs daudz vieglāk. Tomēr spītība, vēlme iesākto padarīt tā, lai patiktu gan pašai, gan vecmāmiņai, ņēma virsroku. Par svešu cilvēku laikam nevarētu uzrakstīt ar tādu mīļumu, kā to centos darīt par savu vecmāmiņu. Arī darba vadītāja, skolotāja Agra Ķēniņa, mani rosināja strādāt. Visinteresantākie bija daudzie jaunatklājumi, jo līdz šim šķita, ka par vecmāmiņu visu zinu.
Kas tevi pārsteidza?
– Vairāki priekšstati par vecmāmiņu izrādījās maldīgi. Biju iedomājusies, ka cītīga rokdarbniece viņa ir bijusi visu mūžu, jau apadījusi, šķiet, puspagastu. Tomēr izrādās, ka nodarboties ar to viņa sākusi, tikai aizejot pensijā. Prieks arī, ka vecmāmiņa prot cimdos vai džemperos ieadīt tādus rakstus, kas man patīk, ir moderni un stilīgi. Vēl mani pārsteidza vecmāmiņas sasniegumi sportā, vidusskolas laikā viņa bijusi rajona rekordiste sprintā. Jo vairāk mani tas izbrīnī tāpēc, ka pašai sports ne visai patīk.
Ko tu, arī tavi līdzaudži varētu mācīties no vecmāmiņas?
– Dzīvesprieku un aktivitāti. To gan laikam esmu jau mantojusi. Vēl man patīk, kā vecmāmiņa prot uzrunāt cilvēkus. Viņa māk pateikt tā, ka cilvēki klausa, viņiem ir respekts. To arī es gribētu iemācīties. Zinu, ka vecmāmiņa skolā bija ļoti cienīta skolotāja. Stundās bērni viņā klausījušies, šo kārtību viņa esot panākusi bez histērijas, skaļiem vārdiem, bet ar savu personību, mācāmā izklāstu. Jauki, ja tu strādā, tevī klausās un novērtē.
Vēl es domāju, ka mūsdienās jaunieši īsti neprot no dzīves paņemt visu, ko tā piedāvā. Mēs grābjam, ķeram un raušam aizgūtnēm vajadzīgo un nevajadzīgo. Gribētos iemācīties mierīgi un gudri paņemt nepieciešamo.
Vai, tavuprāt, jaunieši mūsdienās bieži runājas ar saviem vecajiem cilvēkiem, uzklausa viņu padomu?
– Īsti sāk runāt tad, kad paši atskārš, cik šie vecie cilvēki ir svarīgi. Vajag jau arī motivāciju, kā citādi iesi un prasīsi, lai pastāsta par veciem laikiem. Šāds darba uzdevums man bija lieliska iespēja no jauna iepazīt vecmāmiņu.
Vai nav doma izpētīt arī otras vecmāmiņas un abu vecotēvu dzīves gājumu?
– Ar šito vecotēvu būs grūti. Viņš man labprāt kaut ko salabo, izdara kādu darbiņu, bet uz aicinājumu parunāties vienmēr atteic, ka neesot vaļas. Otri vecvecāki dzīvo Jelgavā, varbūt varētu arī viņu dzīvi tuvāk iepazīt.
***
Arī IEVA NEIKENA atzīst, ka bijusi ieinteresēta mazmeitas darba veiksmīgā iznākumā, tāpēc labprāt atbildējusi uz visiem viņas jautājumiem, abas priecājušās par darba atzinīgu vērtējumu.
Kāda, jūsuprāt, ir šādu pētniecisko darbu galvenā vērtība?
– Ir jau patīkami, kad jaunieši pavērš skatienu veco cilvēku virzienā. Lai arī savus spēka gadus esam atdevuši ne tai varai, tomēr tieši mēs izaudzinājām tos, kas tagad sēd ministru un deputātu krēslos. Tāpēc ir patīkami par jebkuru mūsu mūža novērtējumu.
Kas jauniešus vairāk interesē iepriekšējo paaudžu dzīvē? Kā viņi šo informāciju uztver?
– Interesējas ne tik daudz par mūsu morāli, ko sniedzam, bet vairāk izprašņā par dažādiem notikumiem.
Ja liktu salīdzināt sevi pusaudzes vecumā un tagadējos tīņus, vai to varētu? Būtu kaut kas kopējs, varbūt arī kas pilnīgi nepieņemams?
– Interesanti bija pašai visu atcerēties, kad stāstīju par savām izklaidēm, balles gaitām. Toreiz Staļins bija nomiris, balles nekur vairākus mēnešus nenotika. Toties, kad beidzot varēja, tad gan – notīrīja tik baltās tenisčības ar krītu un uz balli prom. Tad mums studēt gan bija vieglāk, pašiem prasības arī nebija tādas kā tagad. Aizveda vecāki kartupeļu maisu uz Rīgu, un izdzīvojām. Jaunībā jau grūtības nepamanījām, gājām dziedādami. Tagad pat pašai dažbrīd neticas, vai to visu esmu darījusi. Izlaiduma kleitai naudu pelnot, visu pavasari bietes kaplēju. Negribētu teikt, ka tagad jaunajiem viss viegli nākas, bet citādāka dzīve gan ir. Tomēr problēmu, visādu kārdinājumu varbūt pat vairāk nekā mūsu laikos.
Vai ir viegli saprast jaunos?
– Es cenšos viņus saprast, ieklausos mūzikā, skatos uz apģērbu. Viegli tas nav, bet, ja iedziļinās visā, tad var atrast gan domu, gan jauno cilvēku uzskatus. Tie paši Gustavo dziesmu teksti, tajos ir arī saturs.
Lai arī zināms, ka jaunieši ne visai ieklausās vecāku cilvēku padomā, tomēr – ko jūs gribētu vēlēt Ilzei, viņas līdzaudžiem?
– Nesteigties dzīvot. Jaunībā dzīve ir jāizbauda, bet nesteidzīgi tas jādara. Ja arī taisa kādus trakumus, tad nenodarot ļaunu, pirmkārt, citiem, otrkārt, arī sev.
***
Dzīves moto
Mazmeitas Ilzes dzīves moto: «Izmēģināt dzīvē visu, bet vienmēr spēt laikā nobremzēt.»
Vecmāmiņas Ievas dzīves moto: «Dzīvot tā, lai netraucētu citiem, nenodarītu viņiem pāri.»
